“Šie bija tik skaisti kapi, ka padomju varai bija kā dadzis acīs. Pirms TEC būvniecības nošķūrēja,” viņš pastāsta, kāpēc šis un citi pieminekļi gājuši nebūtībā. Fotogrāfijā, kas uzņemta pirms nopostīšanas, var redzēt pieminekļa pamatakmeni ar zīmīgu melnu strīpu apakšā. Tā arī palīdzējusi atpazīt kapavietu. Ja nepalīdzētu Liepājas muzeja dokumenti, piemēram, bijušā direktora Jāņa Sudmaļa 1975. gadā fiksētie kapu sektori un Rakstniecības un mūzikas muzeja arhīvi, diez vai būtu atradis, domā S. Tihonovs.

“Atjaunošanā palīdzēja labi cilvēki, paldies arī Liepājas kapsētu pārvaldei. Ir atstāta vecā pamatne, bet pats piemineklis atjaunots tuvu tā vēsturiskajam izskatam. 18 centimetrus biezu melnā marmora plāksni nevarēja atļauties – marmors ir trīs centimetri, pārējais – melnais betons,” viņš stāsta.

Atrast Z. Mauriņas ģimenes locekļu kapavietas Sergejam lūgusi rakstniece Sandra Vensko, kura pērn sākusi vākt materiālus savai grāmatai par Zentu Mauriņu. Meklēt mudinājusi arī Grobiņā esošā Z. Mauriņas muzeja vadītāja Maija Rolava. “Roberta un Melānijas ģimenē piedzima septiņi bērni. 1903. gadā ar pusotra mēneša starpību no diabēta nomirst Irēna un Verners, viņi apbedīti Iļģu kapsētā. Arī šīs kapavietas ir uzietas un sakārtotas. Paiet vēl pusotrs gads, un Zenta smagi saslimst ar poliomielītu, kas apkārtnē plosās. Lasīju, ka saslimst ap 30 bērnu. Lielāko daļu Mauriņš izārstē, bet savu bērnu ne. Pēc tam sievasmāte viņam ļoti to pārmeta, ārsts ļoti pārdzīvoja. Renāte aiziet pēc apendicīta operācijas ar vēderplēves iekaisumu. Viņa no Rīgas pārvesta uz Liepāju,” pastāsta kapu pārzinis.

It visiem grobiņniekiem un arī Grobiņas novada iedzīvotājiem ir svarīga Mauriņu dzimta un tās izcilākā personība pasaules mērogā Zenta Mauriņa. Tāpat mīlēts un cienīts savulaik bijis arī rakstnieces tēvs, ārsts Roberts Mauriņš, uzskata Grobiņas novada domes priekšsēdētājs Aivars Priedols.

“Zinot plašās Mauriņu ģimenes dzīvesstāstu un arī traģēdiju, kad no septiņiem viņu bērniem mira trīs un Zenta palika ratiņkrēslā, taču ar saviem darbiem kļuva pasaulslavena, mums šodien, kad gaužamies, ka kaut kādos brīžos īsti labi neiet, ir vērts paskatīties vēsturē, kā cilvēki ir cīnījušies par dzīvi un dzīvību,” viņš saka. “Tāpēc vislielākais paldies mūsu novada kapu pārzinim un vēstures entuziastam Sergejam Tihonovam, kurš ir paveicis ļoti, ļoti lielu izpētes darbu un pats savām rokām brīvprātīgā darbā, nākot palīgā mūsu komunālajiem darbiniekiem un arī brīvprātīgajiem entuziastiem, tās sakārtojis.”

“Pagaidām kapavietas kopju es,” saka S. Tihonovs, “bet domāju, ka tas būtu Mauriņas vidusskolas pienākums.” Z. Mauriņas mātes un māsu kapavietas ārzemēs vēl nav apzinātas. Kad beigsies Covid-19 pandēmija, Grobiņas novada kapsētu pārvalde ķersies klāt to meklēšanai.