Kinorežisora Jāņa Streiča monologs Zentas Mauriņas
piemiņas istabās sanākušos priecēja vairāk nekā divas stundas. Jautājumiem
beigās pietrūka laika. J. Streičs Grobiņā viesojās pagājušās nedēļas beigās,
kad tur noslēdzās izstāde “Kinorežisors glezno”.

Telpa, kurā notika saruna, īsi pirms tikšanās sākuma strauji piepildījās ar
apmeklētājiem. Viņu vidū bija dažādu paaudžu pārstāvji, un daudzi, klausoties
izcilajā kinorežisorā, nepārtraukti smaidīja. Turklāt auditorija uzvedās ļoti
klusi, jo mākslinieka balss savu spēku parādīja tikai brīžiem.

Tomēr bija jūtams, ka vislielāko interesi raisa fragmenti par filmu
tapšanas aizkulisēm. “Es ņēmu aktierus, ne slavenos. Man no tiem bija
bail. Pagrieziens bija “Mans draugs nenopietns cilvēks”. Tā bija mana
sestā filma. Vajadzēja bijušo madāmu, kas pratusi pielāgoties visiem laikiem.
Zināju, ka Lilitu Bērziņu neņem filmās, jo viņa ir ļoti teatrāla. Defektu
pārvērtu par efektu,” stāstīja J. Streičs. Viņš atzinās, ka tolaik vēl
gana jaunajam režisoram šķitis – pret tādu mākslinieci jāizturas ar pietāti.
Kolektīvs strādājis ļoti kulturāli, ja ko vajadzēja darīt citādāk, aktrisi
klusi pasauca malā. Līdz kādā reizē L. Bērziņa aicināja režisoru uz sarunu aci
pret aci. “Kāpēc jūs ar mani kā ar jēlu olu? Es taču esmu nejēga,
kliedziet uz mani, uzvedieties tāpat kā pret citiem!” teikusi pieredzējusī
aktrise. J. Streičs neslēpj: “Tas noņēma manus kompleksus.”

Un filma “Limuzīns Jāņu nakts krāsā” tapa kā pateicība L.
Bērziņai. Redzot scenāriju, daudzi centušies režisoru atrunāt. Maskavā vērtēts,
ka “tas taču ir odžu midzenis”, J. Streiča skolotājs Aleksandrs
Leimanis solījis: “Tu, dullais, ņemsi šito? Ja uztaisīsi, teikšu, ka esi
ģeniāls režisors.” Tā arī nepateica, pieklusināti ieskanējās režisora
balss, bet zālē atskanēja smiekli.

Tāpat sava stāstījuma gaitā J. Streičs vairākkārt ierunājās par Viju
Artmani, uzsverot, ka viņa bija dāma. Taču tas savā ziņā arī nedaudz kaitējis.
Ballēs citas aktrises, piemēram, Elza Radziņa, dancināta nepārtraukti, bet viņa
ne. Vīrieši tā kā baidījušies tuvoties.

Un vēl režisors aicināja padomāt par mākslinieku jubileju atzīmēšanas
veidu. “Padomājiet par to cilvēku, nevis par sevi: ko teikšu, kā
pasniegšu, runāšu ļoti daudz… Bet man jau būs vēl jubilejas! Savā
piecdesmitajā stāvēju kājās četras stundas, bija dziesmas, runas. Kad toreiz
viss beidzās, nevarēju izkustēties, biju kā iemiets zemē.” Bet ziedu vannu
vietā šādās reizēs, viņaprāt, labāk tiem paredzēto naudu ziedot gaviļniekam. Tā
pēc J. Streiča rosinājuma vākta nauda V. Artmanes verandas sakārtošanai un
Eduarda Pāvula pirtiņai. “Bet, ja gribat ko teikt, stāstiet gadījumus iz
dzīves, nevis pantiņus lasiet!”