Bez televizora, gultas, mašīnas un citām ikdienišķām lietām detektoru meistars Māris Slanārs iztiek jau kopš 1988. gada. Viņš ir vegāns, kurš kopā ar savu draudzeni Gundu Kārkliņu aizvada nesteidzīgu un visai neierastu dzīvi Sakā tieši pie Durbes upes.

Ar Māri tiekamies jau otro reizi. Pirmā satikšanās notika pirms ilgāka laika, kad viņš dalījās pieredzē par uzbūvēto māju. Toreiz viņš vēl nebija apmeties uz dzīvi Sakā, taču šā gada sākumā tas izdarīts. Pāvilostā Slanāram ir dzīvoklis, kas, kā saka draudzene Gunda, vairāk tiekot izmantots par noliktavu, piemēram, nesezonas drēbēm. No Rīgas uz Liepājas pusi viņš pārcēlies pirms trim gadiem.

Taču teju katru jautājumu, kas saistīts ar Māra ikdienu un dzīvesveidu, viņš atvaira ar kādu stāstu par ierīcēm, kas atrodas mājā un ko pats izgatavojis. Un par aizraušanos viņš runā daudz.

Zaļā pļavā, ko ieskauj mežs, slejas trīs koka ēkas. Lielākā no tām veidota darba vajadzībām. Tur vairākās telpās izkārtotas nepieciešamās lietas detektoru izgatavošanai. Ēkā gandrīz vispār nav mēbeļu, vien darba galds un daži plaukti, kas no augšas līdz apakšai piekrauti ar dažādām mērierīcēm un kastēm, kurās glabājas vajadzīgie darba materiāli un detaļas.

Līdz galam vēl ēka neesot iekārtota, jo, saka Māris, trūkstot kapacitātes. Darba telpās nav krēslu, pie logiem – nekādu aizkaru. Visa apdare kā no iekšpuses, tā ārpuses tapusi no koka dēļiem. Nav arī vannasistabas un tualetes. Elektrību ražo neliels vēja ģenerators, kas novietots uz jumta, un saules baterijas. Siltumu iegūst no vairākām krāsniņām. Taču ziemā Māris nestrādā, bet gan atpūšas. Citādi, lai uzturētu darba telpas siltas, teju visa diena būtu jāpavada kurinot.

Pašlaik Māris gatavo liela izmēra detektoru. Tas esot hobijs un peļņas veids, ar ko viņš nodarbojas 20 gadu. Visas zināšanas par to, kā detektorus izgatavot, apgūtas pašmācības ceļā. “Man elektronika nav specialitāte. Vienkārši ziņkārība laikam māca. Gribēju zināt, kā tas viss darbojas. Skolā gāju radio pulciņā, Pionieru pilī tāpat radio pulciņā.” Pats gan nekādus dārgumus nemeklējot, ierīces tikai pārbaudot.

Turpat uz grīdas izklāts neliels tepiķītis. Tā esot Māra guļvieta: “Tā nav, ka vispār nekad neesmu gulējis gultā, bet tur, kur es pats iekārtoju sev dzīvesvietu, man gultas nav. Tādā klasiskā izpratnē. Kad es guļu mīkstā gultā, jūtos sliktāk.” Nelielajā istabā esot doma ar laiku novietot rakstāmgaldu, lai varētu “kaut ko parakstīt un padarīt”.

Rīgu Māris atstājis, jo “nedod mieru visu laiku”. “Tagad, ja kāds prasa: Māri, es gribu pie tevis aizbraukt, – es saku: laipni lūdzu! Pāvilosta vai arī šis apvidus – tad 99 procenti atkrīt,” viņš smejas. Bet, ja pašam gribas ar kādu parunāties, tiek mērots ceļš uz Rīgu.

Savukārt pavisam nelielā dzīvojamā māja un pirts atrodas pie pašas upes. Vietām teritoriju klāj gandrīz metru gara zāle. To Māris plāno pļaut reizi gadā: “Labprāt nepļautu, bet tad lielas raizes ir ar to. Ugunsgrēka dēļ.”

Pirts tapusi pirmā, un tur Māris arī vairākus mēnešu nodzīvojis. “Lāva transformējas par divguļamo gultu, ja nu vajag,” viņš rāda, bet draudzene Gunda tikmēr sirsnīgi smejas. “Jo tā arī bija!” viņa saka. Vaicāta, vai nebija grūti, viņa teic, ka mazliet esot bijis gan. “Grūti ir tikai tik daudz, ka tad, kad gribas pirtī iet, nevar gulēt,” iestarpina Māris.

Egona Zīverta foto

“Man patīk tas, ka var no rīta iziet laukā uz savām trepītēm. Saulīte. Uz upi aiziet nopeldēties,” Gunda Kārkliņa skaidro, kādēļ, dzīvo Sakas pagastā, jūtas laimīga. Uz šejieni viņu atvilinājis draugs Māris Slanārs.

Ar lielāka izmēra detektoru mantu var atrast lielākā dziļumā, atšķirt mazus priekšmetus no lieliem un atpazīt dārgmetālus vai melno metālu. “Cilvēkiem tagad populāri krāsainos metālus lasīt. Pieņemšanas punkti strādā ar pilnu jaudu,” spriež Māris Slanārs.

Plašāk lasiet laikrakstā “Kurzemes Vārds” 30. jūnija numurā.

#kvards-20120630-01#