liepajniekiem.lv
Apriķu pamatskolas absolventiem no 80. un 90. gadiem noteikti saglabājušās atmiņas par laiku, kad nelielā lauku skoliņa draudzējās ar Ternovkas vidusskolu Ukrainā, kur audzēkņu skaits tolaik bija desmit reizes lielāks.
Ukraiņi sameklē apriķniekus
Apriķu muižā, kur līdz 2018. gadam bija arī Apriķu pamatskola, viena no vecākajām skolām Kurzemē, pirmajā stāvā ierīkota skolas vēstures ekspozīcijas klase.
Muzeja vadītāja Aina Cērmane bieži vien sarunās ar ekskursantiem piemin, ka vienā šajā nelielajā telpā ir redzama gan vienas skolas, gan izglītības evolūcija. “Jeb no vecās skolas pakāpeniski pārejot uz jauno skolu jeb mūsdienām,” viņa piemetina.
“Te mums ir priekšmetu stāsti, kas izkāpuši no atvilktnēm,” saka A. Cērmane.
Apriķu pagasta un skolas vēstures ekspozīcijā muzeja speciālistes cenšas atrast, atklāt un parādīt apmeklētājiem tos vēstures jautājumus un notikumus, kuriem ir nozīme gan lokālā, gan valsts mērogā, atstājot vielu pārdomām arī mūsdienās.
Šeit var piesēsties pie 19. gadsimta skolas sola, pamēģināt rakstīt uz grifelēm un ar rakstāmspalvu un turpat apskatīties, kāds izskatījās pirmais dators. Tāpat šeit var redzēt, kādas bijušas ābeces un citas mācību grāmatas.
Ekspozīcijas klāsts tiek arvien papildināts, ņemot vērā dažādas aktualitātes, kas norisinās sabiedrībā, izglītībā un citās jomās, kas skar arī skolu tēmu, sasaistot to ar Apriķiem un bijušo pamatskolu.
“Un tagad, tieši šopavasar, mums no krājuma izkāpis atgādinājums par kādreiz ļoti aizraujošu un interesantu tradīciju draudzēties ar citām skolām, kas bija ārpus Latvijas teritorijas, bet ar ko uzturējām draudzīgus kontaktus un regulāru komunikāciju. Apriķiem tā bija Ukrainas pilsētas Ternovkas vidusskola,” stāsta A. Cērmane, kura pati tajos gados strādāja par skolotāju un bija viena no iesaistītajām pedagoģēm sadraudzības veicināšanā un stiprināšanā.
Kā tad īsti aizsākusies un notikusi sadraudzība ar šo skolu?
“Ziniet, iznāca tā, ka ukraiņi sameklēja mūs, nevis mēs viņus. Un vispār tā ir tāda nejaušība, iespēja, kas mums negaidot iekrita rokās.
Tā jau mēdz notikt, ka visas labās lietas mums dzīve piespēlē pavisam negaidot,” vienu no iegūtajām dzīves patiesībām atgādina A. Cērmane.
Viņa atceras, ka Ternovkas skolas pārstāvji meklējuši kontaktus un draugus mūspusē caur Liepājas rajona izpildkomiteju.
“Ternovkas vidusskolā tolaik mācījās 900 skolēni, bet Apriķos – 90. Taču tas absolūti nebija nekāds šķērslis draudzībai. Visi bija bērni, visi bijām cilvēki – tieši, kā tas bijis vienmēr,” stāsta bijusī pedagoģe.
Kopīgas ekskursijas, sacensības un apbalvojumi
Sadraudzības laikos, 80. un 90. gados, notikuši vairāki braucieni vienam pie otra. “Tā bija tāda kultūras apmaiņa! Un tas notika dažādos laikos, katra skola, kad viesojāmies cits pie cita, izrādījām savas skolas apkārtnes un valsts skaistākās vietas. Piemēram, Aizputē ukraiņi redzēja malkas pilis, kādu šodien vairs nav, ko rādīt tūristiem. Tās ir arī atmiņas par 90. gadu sākumu, par satikšanos pie Brīvības pieminekļa, kad atkal plīvo Latvijas valsts karogi,” atminas A. Cērmane.
“Tas ir gabaliņš no Ternovkas ogļu šahtas,” rādīdama ogles gabalu kā pierādījumu no viesošanās Ukrainā, viņa piebilst.
“Tas, kas ir bijis piedzīvots šajā sadraudzībā, ir liela bagātība. Vairāki bērni tajos gados, piedzīvodami sadraudzības sniegtās iespējas doties plašākā pasaulē un gūt iespaidus, piedzīvoja savas dzīves iespaidīgākos momentus un atmiņā paliekošākos notikumus.
Piemēram, mūsu skolēnus palaidām ceļā, lai kopā ar ukraiņu bērniem dotos pārgājienā uz Elbrusu. Notikums visam mūžam!” uzsver bijusī skolotāja.
Tāpat notikušas kopīgas ekskursijas Lietuvā. “Ko tik neesam redzējuši un piedzīvojuši!” priecājas bijusī skolotāja.
“Mēs katrs savā valstī, savā skolā rīkojām konkursus, sacensības, viens otram darinājām balvas, diplomus, pateicības. Apmainījāmies ar sūtījumiem – tās bija vēstules, telegrammas, bandroles. Arī tajos gados, kad interneta un datoru vēl nebija, sazināties varēja, un veiksmīgi! Tikai viss bija jādara laikus,” skatot ukraiņu savulaik sūtītos materiālus, kas saglabāti lielā un biezā albumā, uzsver A. Cērmane.
Taču ne tas vien – šī cerība, lūgšana un ticība – mums ar ukraiņu tautu kopīgs. Izrādās, arī viņu bērniem un grāmatām ir viskrāsainākie zīmējumi un daudz skaistu un ar latviešiem līdzīgu tautas pasaku. Piemēram, “Lapsa un stārķis”.
“Mēs ļoti superīgi sadarbojāmies – jo pretim bija ieinteresēti un sadarboties griboši cilvēki!” uzsver A. Cērmane. “Un pats interesantākais visā šajā ir tas, ka mēs bijām par mieru, par draudzību – par to vēsta ikkatra mūsu kopīgā atmiņa!”
UZZIŅAI
Ternovka (Terņivka)
- Pilsēta Ukrainas dienvidos, Dņipropetrovskas apgabalā.
- Izvietojusies apgabala austrumdaļā pie Veļika Terņivkas ietekas Samaras upē, 96 kilometrus no apgabala centra Dnipro.
- Apdzīvotā vieta dibināta 1775. gadā kā kazaku apmetne-nometne vietā, kur biezi augušas ērkšķu plūmes (ukraiņu: терен).
- 1964. gadā pie ciema tika izbūvēta pirmā akmeņogļu ieguves šahta un ciemam piešķirts pilsētciemata statuss.
- 1976. gadā piešķirtas pilsētas tiesības.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikāciju saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.