Šogad aprit piecpadsmit gadu, kopš Medzes pagastā savu zemnieku saimniecību veidot sāka Ieva un Artis Baloži. Sākumā viņi darbojušies pie Arta mātes, taču vēlāk radusies iespēja iegādāties īpašumu un veidot pašiem savu mājīgu ģimenes ligzdu. Tas noticis visiem vējiem pakļautā, taču skaistā vietā, pakalnā aiz Tāšu ezera. Jau no paša sākuma lauksaimniekošanu balstījuši uz graudkopību un cūku audzēšanu.

Kaut gan ražošana noritējusi nevienādi, gluži kā pa paugurainu ceļu braucot, kur nelieliem kāpumiem seko stāvi kritumi, abi tomēr palikuši un arī turpmāk būšot uzticīgi izraudzītajam saimniekošanas virzienam.

Sauļoties lauksaimniekiem nav vaļas

“Strādājam, lai varētu dzīvot labāk. Smagi strādājam. Vienīgi darba ritms mums ir tāds, ka to daudzos gadījumos spējam noteikt paši,” Ieva izrādīja no ārpuses un iekšpuses izremontēto dzīvojamo māju, vannasistabu, kas neatšķiras no tām, ko izmanto pilsētnieki, un citas ērtības.

 Bet ielejā aiz kūtiņas plešas liels un pievilcīgs dīķis. “To mēs kopīgi ar kaimiņu Daili Ziemeli uzpludinājām,” redakcijas interesi apmierinot, pastāstīja Artis. “Meniķi uztaisījām, karpas ielaidām, lai vairojas, peldētavu arī ierīkojām, vienīgi bebri visu sakārtoto nīcina ārā. Tagad apsēduši birztaliņu dīķa tālākajā galā. Pilnīgi grauž kokus nost.”

“Ai, ai, cik jūs te tā skaisti spriežat… Par kādu sauļošanos un peldēm gan var būt runa? Man labi ja vasarā atliek kāds brīdis tur pievest un padzirdīt govis,” iestarpināja Ieva. Un siltuma jau arī, viņasprāt, mūsu platuma grādos pietrūkstot, lai tā vaļotos.

Cūkkopībai atkal pienākuši grūti laiki

Lauksaimniecības tehnikas uzglabāšanai uzsliets pamatīgs metāla angārs. Kas nu ir vērtība, tas ir. Artis atzina, ka daudzus gadus prasījusi nepieciešamo līdzekļu atlicināšana, lai šo ērto pajumti varētu iegādāties. Samontēšana jau bijusi tīrais nieks, prasījusi tikai dažas nedēļas. Tomēr izdotie līdzekļi drīz vien atmaksāšoties, jo līzingā iegādātais Vācijā ražotais traktors un kombains, kā arī citi lauksaimniecības agregāti vairs nav pakļauti nokrišņu ietekmei un kalpos daudz ilgāk.

Zemnieks atzina, ka cūkkopībai valstī kārtējo reizi pienākuši ļoti grūti laiki. Cūkaudzētāji zaudējuši spēju konkurēt. “Kolīdz nozare sāk atsperties, tā atkal tirgus nosvārstās, un esam krīzes priekšā. Latvijas cūkgaļa nevienam nav vajadzīga,” – tā situāciju raksturojis Latvijas Cūku audzētāju asociācijas vadītājs Varis Sīmanis. Kaut gan visas izejvielas sadārdzinājušās, gaļas iepirkuma cena nesen atkal sarukusi, un tagad uzpircēji lielajiem ražotājiem jau solot maksāt ne vairāk kā 67 santīmus par dzīvsvara kilogramu. Daudzi kolēģi, vairs neredzot iespēju saimniekot rentabli, jau samazinājuši savus ganāmpulkus uz pusi un vairāk.

Turas tāpēc, ka ir augsta kvalitāte

Baložu pāris vēl turoties uz ūdens tikai tāpēc, ka ir pašu saimniecībā izaudzēti graudi un augsta gaļas kvalitāte, ko pratuši novērtēt pārstrādātāji. Kaut arī pērn rudens nebija kūlējiem labvēlīgs, izaudzēto labību Artim izdevies novākt. Tas gan prasījis daudz pūļu, toties cūku barošanai graudu nav pietrūcis un daļu no tiem, labi nopelnot, viņš pat pārdevis. Ja tādu saimniekošanas līmeni un cūkgaļas kvalitāti izdosies saglabāt arī turpmāk, Baloži cer, ka krīzi arī šoreiz varētu pārvarēt un tad, kad par produkciju sāks maksāt labāk, atkal atsperties, lai uzkrātu spēkus. Tomēr, runājot par ražošanu tādas nedrošības apstākļos, Artis pauž lielu neapmierinātību – tā neesot nekāda strādāšana, ja lauksaimnieks nevar paļauties uz savu prasmi un zināšanām, bet nemitīgi ir pakļauts tirgus kaprīzēm, kuras izraisa gan kontrabanda, gan citas negodīgas darbības.

 Ieva, kas saimniecībā pārzina cūku audzēšanas sektoru, pastāstīja, ka augstvērtīgu cūku ganāmpulku izdevies izveidot, sadarbojoties ar šķirnes cūku audzēšanas saimniecību “Nīcas rukši”, ko vada Dzintra Lejniece. Tagad “Ūbelītēs” ir pāris desmiti savu cūkumāšu, kas gadā nodrošina divus metienus vidēji pa 15 sivēniem katrā. Piemēram, burtiski pirms dažām dienām jauna cūkumāte iepriecinājusi kopēju ar septiņpadsmit pēcnācējiem. Tomēr ražošanas apgrozījums esot tāds, ka ar pašu audzējumu vien nepietiek, tādēļ sivēnus arī iepērk. Pašlaik atkarībā no dzīvsvara tie maksājot no 20 līdz 25 latiem gabalā.

Pavasara sējā jāatgūst rudenī zaudētais

Arī jau tuvais pavasaris Medzes pagasta lauksaimniekiem nebūšot viegls. Kaut gan mālainos “Ūbelīšu” laukus uzart izdevies, lietavu dēļ rudenī saimniecība palikusi bez ziemājiem. “Nevienu hektāru neiesējām, jo tad, kad tas bija jādara, nevarēja uzbraukt uz lauka. To laiku negribas pat atcerēties,” sacīja Ieva. Tas nozīmē, ka zaudējumu labības platību ziņā nākšoties atgūt pēc mēnešiem diviem. Artis uzskata, ka darba tempus sējas laikā spēs nodrošināt, taču daudz naudas nācies izdot par vasaras kviešu sēklu. Tā tagad maksājot 300 latu tonnā. Arī minerālais mēslojums, kas jau sagādāts, stipri iztukšojis maku.

Neraugoties uz samezglojumiem, zemnieki noskaņoti nepadoties. Baložu pāris strādāšot tikmēr, kamēr pietiks spēka, bet pēc tam, līdzīgi kā tas nereti notiekot Rietumeiropā, saimniecību pārdošot. Tāpēc, ka neviena, kas ražošanu vēlētos turpināt, viņiem neesot. Tomēr pagaidām par tādām lietām vēl runāt pāragri, jo abi vēl ir spēku pilni, un, ikdienas soli ejot, arī plāni priekšdienām izkaldināti. “Es tagad esmu noskaņojusies sakopt mājas apkārtni. Līdz šim tam vienmēr pietrūka vaļas. Šeit veidošu puķu dobi, bet tur iestādīsim Ziemassvētku eglīti,” sacīja Ieva.

Pēteris Jaunzems,
“Kurzemes Vārds”

Lai pārdotu audzējumu, Baložu pāris regulāri seko sludinājumiem avīzēs.

“Ūbelīšu” zeme drīz sagaidīs sējēju.