Kaut gan pasākuma organizatoru iecerētie mērogi bija stipri vien šaurāki, vakar Durbes novadā izvērsās Latvijas mēroga seminārs.

Tajā piedalījās gandrīz simt cilvēku no daudziem valsts novadiem, viņi dedzīgi interesējas par vīngliemežu audzēšanas iespējām.

Klausītājiem bija sagādāta iespēja iepazīties arī ar mīkstmiešu aplokiem nepieciešamo voljēru izbūves pieredzi, ko uzkrājusi lauku saimniecībā “Laimdotas” mītošā Feldmaņu ģimene – Guntis, Daiga un viņu meita Aija.

Lauku cilvēku sakāpināto interesi par vīngliemežiem un to pavairošanu varētu izskaidrot ar sarežģījumiem un nedrošību ekonomikā. Ne jau tikai piena un dārzeņu ražotājiem tagad ir problēmas. Arī kantoros strādājošajiem nav skaidrības par rītdienu, un viņi ir spiesti domāt par to, kā izdzīvot, ja kādudien pietrūks darba. Bet vīngliemežu audzēšana sarežģījumos nonākušajiem var palīdzēt, jo te uzņēmējdarbības uzsākšanai nav nepieciešams ņemt kredītu bankā, tā neprasa nedz milzu kapitālieguldījumus, nedz milzīgas zemes platības un negulētas naktis.

Bioloģiskās zemnieku saimniecības īpašnieks Andris Briķis nekādā ziņā vēl nedomājot likvidēt savu labi izkopto piena lopu ganāmpulku, taču laikā, kad par piena litru iespējams nopelnīt tikai nožēlojamus santīmus, krājot zināšanas, kā rīkoties, ja vairs patiešām nebūs citas iespējas. Dzīve Eiropas Savienībā iemācījusi cilvēkus turēt vaļā gan acis, gan ausis. Līdzīgu viedokli pauda arī rucavnieki – pensionārs Vilnis Kūpelis un uzņēmējs Andris Trumpiks, kurš bloknotiņā centīgi fiksēja visas dzirdētās atziņas, kā arī aizputnieks Edgars Ronis un citi klātesošie.

Semināru vadīja pašlaik pats atzītākais vīngliemežu audzēšanas lietpratējs Latvijā kuldīdznieks Imants Vīksniņš. Viņš arī nodibinājis nepieciešamos kontaktus ar uzņēmējdarbības partneriem Rietumeiropas valstīs. “Tur pēc vīngliemežiem ir milzīgs pieprasījums, jo cilvēki tos patērē lielos apjomos, gluži kā Krievijā saulespuķu sēkliņas. Vācijā vien gadā apēd 70 tūkstošus tonnu gliemežu, un patēriņa apjomi turpina palielināties. Tas nozīmē, ka praktiski šis tirgus nav piepildāms,” viņš teica.

 I. Vīksniņš pastāstīja, ka kopīgi ar Durbes novada lauku attīstības speciālisti Maiju Lankupu iecerētais lauku ļaužu apmācības projekts trīs gadu gaitā sekmīgi pavirzījies uz priekšu un no runāšanas tagad jau daudzviet pāriets pie darbiem. Līdzīgi, kā tas notiek “Laimdotās”, gliemežu audzētavas uzceltas Mazsalacā, Murjāņos, Siguldā un citās vietās. Šīs darbošanās mērķis esot vīngliemežu audzēšanas izvēršana Latvijā, kas lauku cilvēkiem dos iespēju vasaras mēnešos piepelnīties. Viņš pats tagad esot ļoti aizņemts, jo cenšoties ierīkot ražotni, kas varētu sākt darboties jau nākamajā gadā. Tā atradīšoties Kuldīgas pusē un spēšot pieņemt pirmapstrādei audzējumu no visas Latvijas. I. Vīksniņš uzsvēra, ka nedomājot sadarboties ar Lietuvas kolēģiem, bet eksports uz Vakareiropas valstīm no Latvijas tikšot organizēts bez starpniekiem, kas paver iespējas nopelnīt vairāk. “Lietuviešiem ir savi partneri, bet man – savi,” viņš teica.

Pēteris Jaunzems,
“Kurzemes Vārds”

Semināra dalībnieki, kas bija sabraukuši no visas Latvijas, piepildīja “Laimdotu” sētsvidu.