liepajniekiem.lv
Latviski nerunā
Vecākajam dēlam Endrikam 15 gadu, meitai Nikijai 14, un jaunākie ir dvīņi Maikls un Estere, viņiem 8 gadi. Visi ir skolēni.
Mazie rudenī sāks mācīties 3. klasē, Endriks – 10., Nikija – 8. klasē; Īrijā tas skaitās jau vidusskolas posms.
“Bērni latviski diemžēl nerunā. Viņu tētis runā tikai angliski, tāpēc mājās Īrijā arī runājam tikai šajā valodā.
Apkārt nav daudz latviešu, ar ko varētu sarunāties latviski,”
atklāja mamma.
Lielie jau vēl kaut ko saprotot, kad viņiem pajautā latviski, jo, kad pārcēlās uz Īriju, viņi bija septiņus astoņus gadus veci.
Mazie gan pilnībā izauguši tajā zemē, viņiem nav nekādu latviešu valodas zināšanu.
Ko bērni saka par Latviju, un kādi viņiem pirmie iespaidi? Pirmkārt, esot kultūršoks. Endrikam un Nikijai ir kādas atmiņas par to, kā te bija, kad dzīvoja laukos, bet vienalga – viss notiek un izskatās citādāk, nekā pierasts Īrijā.
“Man pašai gan liekas, ka es it kā nemaz nebūtu nekur aizbraukusi,”
atgriežoties mājās, Sigitai viss pazīstams un zināms, smaržo un izskatās tāpat, kā atceras no laika, kad dzīvoja te.
Viens no lielākajiem pārsteigumiem bērniem arī par to, ka ļoti maz cilvēku apkārt. Dzīvojot lielā pilsētā, pieraduši, ka ikdienā ielās cilvēku un mašīnu drūzma. Pat Liepājā ielās ir tukšums.
“Kur ir visi cilvēki?” viņi jautāja. Un viņiem paskaidroja, ka ļoti daudzi, kas agrāk te dzīvoja, izbraukuši uz ārzemēm tāpat kā pašu ģimene.
Patīkams pārsteigums esot ēdiens. Lielajiem jau piemirsušās garšas, un tad ir jaunatklājums, kad kaut ko ēd.
“Tas ir tik garšīgs un tas arī! Kāpēc mums Īrijā tā nav?” viņi neizpratnē.
Īrijā cilvēki lielākoties no siltajiem ēdieniem ēd kartupeļus. Piemēram, vāra biezputru, liellopa gaļas sautējumu, bet ikdienas dzīvē mājās – uz ātro iemet cepeškrāsnī nagetus vai ko citu.
Nevarot daudz laika veltīt virtuvei. Visi aizņemti, strādā, tāpēc, pārbraukuši mājās, uztaisa kaut ko uz fikso. Nav tā kā Latvijā, kur vāra pusdienas un vakariņas.
“Pie mums ir tā, ka kaut ko jau gatavojam, bet maz. Pārsvarā visi noguruši, negribas neko darīt, arī nav laika. Ir pie tā pierasts, bet dažreiz pietrūkst mājās vārītas zupas vai kāpostu ar desiņām, sautējuma,” Sigita bija atklāta.
Esot pienācis tāds laiks, ka bērni, viņas vārdiem, izlaidušies.
“Viņiem negaršo manis vārītais ēdiens, vīram atkal ir pavisam citādāka tradicionālā virtuve, un tad – vai nu es vāru, bet tikai sev, jo visiem nav nozīmes vārīt, neēdīs, vai nevāru. Labāk ātri kaut ko tāpat iemetīs mutē, un – aiziet!
Ja mamma izvāra katlu ar zupu, tad pati arī trīs dienas tajā skatās, līdz iztukšo. Tāpēc esmu atmetusi ar roku – nevārīšu, ja neēd. Pagatavoju tikai reizēm, kad kaut kas ļoti sakārojas. Piemēram, aukstā zupa.”
Konditorejas meistare
“Taču es joprojām cepu kūkas – sev, draugiem. Ir cilvēki, kuri vēlas tās iegādāties. Taču šis ir mans hobijs, nevis pastāvīgais darbs.
Es jau septiņus gadus strādāju viesnīcas restorānā, esmu maiņas vadītāja, bet manam vīram ir privātuzņēmums, viņš tajā ar taksometru vadā cilvēkus,” Sigita iepazīstināja.
Viņa cep īstas lauku biskvīta tortes no daudzām olām, ar putoto krēmu, svaigiem augļiem un ogām. Klienti ir vietējie, draugu logā un arī daudz sveštautiešu. Viņi pagaršo un ir pārsteigti par garšu.
Īrijā vietējās konditorejas produkti garšojot mazliet mākslīgi.
Vai ir zapte, ko likt starp biskvīta kārtām? “Jā, mēs aizbraucam uz vietējo eiropiešu veikaliņu un pameklējam tādu, kas garšo pēc iespējas dabīgāk un atgādina mājās vārītu,” tādu variantu, lūk, atklājusi.
“Kad mēs ar vīru precējāmies, bijām tik tikko pārcēlušies uz Īriju, un es nezināju situāciju, kāda tur ir, un kāzu kūku pasūtījām. Tā bija tik slikta, ka mūsu viesi ēda ar gariem zobiem. Izskats ir, bet labai garšai kaut kā pietrūkst.”
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.
