Otaņķu pagasta “Egļos” kopā ar mīļoto Lienu lauku dzīves atmosfēru un zemes kopēju sabiedrību izbauda liepājnieks un Pašvaldības policijas sporta kluba “Jaunība” vadītājs Omārs Jansons. Viņi abi cenšoties veidot tādu vidi, kurā paši un arī ciemos atbraukušie draugi varētu justies labi. Reizēm satiekoties viņi atsaucot atmiņā arī 1991.gada janvāra barikāžu notikumus Rīgā. Jo  to, ko izdevies pieredzēt barikādēs, kā uzskata Omārs, ne katram ir lemts izbaudīt dzīvē.

Visnopietnākās bija pirmās trīs dienas

Uz Rīgu, kā pastāstīja Omārs Jansons, liepājnieki uzaicināti jau 13.janvārī, kad Daugavas krastmalā notika manifestācija. Viņš tajā laikā vadījis sporta klubu “Jaunība”, kur pulcējās patriotiski noskaņoti vīri. “Mums palūdza palīdzēt uzturēt Daugavmalā drošību, jo bijām vienīgā organizētā vienība Latvijā, no kuras izveidojās pašvaldības policija,” viņš teica. Galvaspilsētā tobrīd valdīja saspringta atmosfēra, tādēļ atbraucēji aicināti palikt. Bet vakarā arī televīzijas pārraidē izskanējis pamudinājums tiem, kam Latvija kaut ko nozīmē, braukt un pievienoties Rīgas aizstāvjiem.

Pats Omārs uz galvaspilsētu kopā ar Tautas frontes pilsētas valdes locekli Jāni Kuplo un citiem aktīvistiem devies naktī uz 14.janvāri. Rīgu viņi sasnieguši rītapusē. “Es uzskatu, ka pirmās trīs barikāžu dienas bija pašas nopietnākās,” sacīja Omārs. Vēlāk jau dažu cilvēku uzvedība kļuvusi teatrāla. “Uzradās pat apsviedīgi vīreļi, kas barikāžu dalībniekiem sarūpētās sviestmaizes nesa uz tuneli pie dzelzceļa stacijas un pārvērta tās naudā,” viņš stāstīja.  Liepājniekiem uzticēts apsargāt ēku blakus Augstākās Padomes namam, kurā strādāja deputāti. Iekļūt tur bijis iespējams tikai ar caurlaidēm. Omārs Jansons darbojies vienā pārī ar tagadējo Pašvaldības policijas priekšnieku Normundu Dīķi, kurš toreiz bija Pašvaldības policijas ierindnieks. Doma baznīcā viņi aizturējuši kādu provokatoru, kurš tur ālējies un nepakļāvies kārtībai. Kopā ar mums darbojās arī Aivars Križanovičs un Pēteris Ruļuks.

Bez ieročiem, bruņojušies tikai ar apņēmību

“Protams, Vecrīgā tanī laikā notika visādi incidenti, taču mēs tiem nepakļāvāmies un bijām gatavi uz visu. Viendien ar slēpto kameru tikām uzņemti filmā un pēc tam mūs parādīja pa Savienības televīziju, komentējot, ka esam nacionālisti,” sacīja Omārs. Nekāda apbruņojuma brīvprātīgajiem Rīgas aizstāvjiem neesot bijis. Tikai pašu kailās rokas un kvēla apņēmība sirdīs. Viņi pat apsolījuši sev ieroci nelietot arī tādā gadījumā, ja kāds tiem uzbruktu un uzbrucēju izdotos atbruņot.

“Atradāmies gatavībā dienu un nakti. Vairākkārt izbraucām uz dažādām Rīgas vietām, kur notika kaut kādas sadursmes. Dežurējot bijām ļoti pārguruši. Tādēļ pēc tikšanās ar Iekšlietu daļas darbiniekiem devāmies uz mājām. Mūs gan uzaicināja palikt un iesaistīties pirmā aizsardzības bataljona veidošanā, taču lielākā daļa bijām jau tajā vecumā, kad mainīt dzīvesvietu un atteikties no iepriekšējās nav pieņemts.

Ietu atkal, ja vajadzētu

Visspilgtāk, protams, atmiņā esot palikusi atmosfēra, kas valdīja Vecrīgā. “Tā bija apbrīnojama,” kodolīgi sacīja Omārs. Ne katram to dzīvē lemts izbaudīt. Tā bijusi Tēvzemes mīlestība, šīs cilvēka cēlākās jūtas un Dieva esamība barikādēs atklājusies visā pilnībā. “Ar savu enerģiju spējām nosargāt Latviju un tā kļuva brīva. Taču tagad valstī ir izveidojusies patērētāju sabiedrība. Daļa cilvēku vairs nezin, ko nozīmē nesavtība. Kad stāstu par mīlestību, man vaicā, kāds no tās labums. Lūk, lūk! Kāds man no tā būs labums? Ar šādu   devīzi šodien iztiek ļoti daudzi. Taču, ja vieta, kur dzīvojam, mums nav svēta, tad kļūstam par pasaules klaidoņiem un aizmirstam, ka esam latvieši. Slimnieks, kam ir iesnas, smaržas nesajūt. Tā cilvēks, kurš nav izjutis mīlestību, to nespēj novērtēt un nesaprot, par ko ir runa. Mīlēt nenozīmē vērtēt un apspriest. Mīlēt nozīmē pieņemt tādu, kāda tā ir,” savas pārdomas atklāja Omārs. 

Laukiem viņš esot ar sirdi un dvēseli pieķēries tāpēc, ka tur  cilvēks nonāk tuvā saskarsmē ar zemi, ar kuru esot nemitīgi jāčubinās. Tur esot iespēja izbaudīt uguns enerģiju, kas esot vienīgā nesamaitātā enerģija pasaulē. “Egļos” esot ierīkota melnā latviešu pirts, kas spēj atdot spēkus, ja tie sāk izsīkt.

Nē, viņš nenožēlojot nevienu brīdi, ka piedalījies barikādēs. Ja kaut kas līdzīgs atkārtotos un būtu jāceļas atkal, viņš ietu nešaubīdamies. Ar lepnumu rāda krūšu nozīmīti “Brīvprātīgo vienība Nr.02074” Tāda piederot pavisam nedaudziem. Vienīgais, ar ko Omārs esot nemierā, ir veco cilvēku liktenis valstī. “Zeme, kur neciena vecos ļaudis, ir pazudusi. Tāpēc tiem, kam ir teikšana, biežāk vajagot atcerēties tautas pasaku par ragutiņām,” viņš teica, kad atvadījāmies.

Pēteris Jaunzems,
“Kurzemes Vārds”

1991.gada janvārī Vecrīgā. Omārs Jansons (otrais no kreisās) ar Normundu Dīķi (otrais no labās), pie caurlaides Jēkaba ielā.

Ja vajadzētu, Omārs Jansons arī tagad ietu uz barikādēm.