liepajniekiem.lv
Centrs – pāri upei
Pievērsties Bārtas dievnama vēsturei un tagadnei bijusi kultūrvēstures pētnieces Kristīnes Jākobsones ideja, atklāj Bārtas muzeja vadītāja Aija Ķude. “Varas lemj vienkārši – par robežu noliek upi. Tā daļa Bārtas pagasta kļuva par Duniku.
Upes otrā krastā bija mūsu centrs, tur atradās baznīca, ērģelnieka māja. Ar ērģelnieku Bergmani sākās izglītība Bārtā, viņa izveidotā skola bija viena no pirmajām Kurzemē. Netālu no baznīcas uzcēla vēl vienu skolu.
Dievnamam pretī bija krogs. Rātu birzī spēlēja teātri. Baznīcā uzstājās mākslinieki, bija savs koris. Pagasta pūtēju orķestris muzicēja arī baznīcā,” dievnama nozīmi Bārtas dzīvē uzsver A. Ķude.
Bārtas draudze sākotnēji bija kopā ar Nīcas draudzi, šeit esošā saucās Oberbārtavas baznīca, pastāsta Grobiņas iecirkņa prāvests Ainars Jaunskalže.
Neatkarīgās Latvijas laikā nodibināja atsevišķu Bārtas-Dunikas draudzi. “Pēdējā baznīca bija ļoti ievērojama, to projektēja Liepājas arhitekts Makss Pauls Berči. Diemžēl notika tas, kas notika. Atnāca okupācijas, atnāca Otrais pasaules karš.
Bārtas baznīca tika nopostīta divreiz. 1941. gada kaujās dievnamu tik ļoti nesapostīja, lai nevarētu atjaunot. To saveda kārtībā, un draudzes dzīve turpinājās,” viņš norāda.
Smagākais laiks bija cīņas Kurzemes katlā. Starp Bārtu un Rucavu stiepās frontes līnija, teritorija tika ļoti izpostīta.
Tomēr šīs puses ļaudis bijuši enerģiski un apņēmības pilni baznīcu atjaunot, nebūtu tikai bijis tornis. “Hruščova antireliģiskās kampaņas laikā no 1959. līdz 1964. gadam par upuri krita arī Bārtas baznīca un tās māte – Nīcas baznīca. Liepājas rajona Izpildkomitejas lēmums par draudzes slēgšanu pieņemts 1961. gadā, līdz ar to baznīcas atjaunošanu neatļāva pabeigt.
Un tomēr – lai kādi būtu bijuši laiki, lēmumus pieņēma konkrēti cilvēki. Varēja rīkoties dažādi. Bija vietas, kur baznīcas Latvijā atjaunoja, Vaiņodē pat uzcēla no jauna,” atgādina A. Jaunskalže.
Iepriekšējo paaudžu kļūdas
1929. gadā Bārtas draudzē bija ap 2000 locekļu, bet 1960. gada pārskats rāda, ka palikuši tikai ap simtu. Tomēr arī saujiņa ticīgo bija daudz paveikuši.
A. Ķudei vecie bārtenieki stāstījuši, ka dievnama spāru nojaucēji ņēmuši nelabu galu. Akmeņus un ķieģeļus veda prom, izlietoja citās būvēs. Taču no baznīcas materiāliem celtā ferma kaimiņu pagastā esot nodegusi. No baznīcas iekārtas šodien palicis tikai kristāmtrauks.
Postīšana notiek joprojām, saka A. Jaunskalže. Pašlaik drupas pieder Dunikas draudzei. “Atjaunot nav iespējams. Pat tad, ja būtu līdzekļi, nav jau kam. Otrais pasaules karš ir atstājis robu, vieta ir ļoti reti apdzīvota.
Tomēr garīgā dzīve te nepārtrūka, ticīgos pārņēma Krūtes draudze, kas pēc Bārtas draudzes likvidēšanas saucas Bārtas-Krūtes draudze. Daļēji kalpošana turpinās arī Dunikas draudzē. Pagasts rūpējas, lai drupas pavisam neieaugtu kokos,” viņš atzīmē.
Dekāns Pēteris Kalks, kurš kalpo Bārtas-Krūtes draudzē, saka, ka Bārtas baznīcas stāsts esot gan slavas, gan bēdu stāsts.
“Zinām, ka tur, kur ir baznīcas ēka, sākumā bijusi ticība, cilvēkiem vajadzēja dievnamu. Gudri valdnieki deva pavēles, ka jāceļ baznīca. Tas ir stāsts ar svētību un ieguvumu apdzīvotai vietai.
Priecīgā puse ir redzama bildēs, bet bēdīgā puse dabā, kur ir tikai drupas palikušas. Nav daudz vietu, kur tik pēkšņi draudzei atņemtu darbojošos baznīcu, kas bija jau gandrīz atjaunota. Tas ir bēdu stāsts, kāpēc bārtenieki to pieļāva,” saka mācītājs.
Viņa tēvs 1939./1940. gadā strādājis Dunikas skolā. P. Kalks lasījis viņa dienasgrāmatā, ka komunistiskās vēsmas tajā laikā bija ļoti izplatītas. “Esmu dzirdējis stāstus no cilvēkiem, kuri pēc kara bija bērni, mācījās Bārtas skolā, kā viņi tika izsmieti un represēti par savu ticību no skolotāju puses, arī klasesbiedri nosūdzējuši, redzot, ka viņi kopā ar vecākiem Ziemassvētkos iet baznīcā.
Šajā ziņā Bārta rādījusi kaut kādu īpaši negatīvu piemēru. Iepriekšējās paaudzes ir ļoti nokļūdījušās šajā ziņā. Mēs varam kaut ko labot, un labošana ir atgriešanās pie ticības un nožēlas,” pauž P. Kalks.
Drupām jākalpo cilvēkiem
Neesot nekādu datu, kad uzcelta pirmā baznīca. “Rakstīts, ka 1560. gadā, bet tā īsti nav, var secināt, balstoties uz vizitācijas protokolu izrakstiem,” stāsta K. Jākobsone.
A. Jaunskalže pieļauj, ka 16. gadsimta sākumā, jo pēc tam Livonijas kara laikā neviens neko neesot cēlis. K. Jākobsone domā, ka jaunas baznīcas celšanas fakts būtu bijis pieminēts, taču to apraksta kā jau esošu.
1613. gadā celtā baznīca esot sabrukusi 1665. gadā. Nav informācijas, kas notika, taču K. Jākobsone izpētījusi, ka Ziemeļu kara laikā baznīcās nocietinājās zviedru kareivji, un arī šeit notikusi liela kauja, kurā sakāva zviedru karaspēku. Baznīca atkal celta 17. gadsimta 70. gados.
Par ceturto baznīcu vizitācijas protokoli glabā ziņas, ka ēkas pagrabos bijuši apbedījumi. Tā nonākusi avārijas stāvoklī un nojaukta. Piektā baznīca celta 1749. gadā. Mums zināmā akmens mūra ēka, kuras drupas stāv Bārtas krastā, celta 1902. gadā.
Pēdējā dievnama būvniecību pētījusi Latvijas Mākslas akadēmijas Mākslas vēstures institūta vadošā pētniece Daina Lāce. “Berči ir bijis Bārtā un veicis uzmērījumus, skicējis baznīcu,” viņa pastāsta.
Jaunā ēka tika celta plašāka, salīdzinot ar iepriekšējo, tā bija plānota 800 personām. “Ļoti pārdomāti un harmoniski projektēts dievnams,” atzīst pētniece.
Tas gan atšķiras no sākotnējā projekta, kurā zālei bija paredzēti seši sānu logi. Uzcēla ar četriem. Liepājas muzejā glabājas skiču varianti, kuros atšķiras logu skaits un torņa veidojums.
Ko darīt tālāk? Šis jautājums seminārā izskan daudzreiz. Biznesa augstskolas “Turība” lektors, tūrisma speciālists Armands Muižnieks uzsver, ka mantojums ir nozīmīgs tad, ja tas tiek pielietots, tad, ja tas dzīvo un kādam ir vajadzīgs.
“Ja stāv plauktā, atvilktnītē, arhīvos, ir labi, bet pievienotā vērtība ir tad, kad tas ir vajadzīgs, kad no tā smeļamies un iedvesmojamies. Redzu paralēles ar piļu un muižu mantojumu. Galvenais tūristu piesaistei – kaut kam tur ir jābūt, dabas vai cilvēku veidotam. Šai gadījumā ir baznīcas drupas.
Ne katram ciemam ir jābūt tūrisma galamērķim. Tas ir jāsaprot jums, vietējiem cilvēkiem. Ja gribat, tad jādomā par pieejamību un servisu, kas te tiks piedāvāts, ko varēs redzēt, kur paēst. Drupām ir jākalpo cilvēkiem,” viņš saka.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikāciju saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.