Vakar Bārtas Kultūras namā radošā un uzmundrinošā gaisotnē risinājās pagasta audēju kolektīva “Dzīpariņš” trīsdesmit gadu jubilejas svinības. Tautisko rakstu un krāsu zinātājas bija sarūpējušas jauku izstādīti, kurā parādīja skatītājiem garajos gados un aizvadītās ziemas mēnešos, pie stellēm sēžot, radītos visveiksmīgākos darbus.  Kā jau tam šādās reizēs ir jābūt, ciemos bija atbraukušas kolēģes no rajona Tautas lietišķās mākslas studijas “Kamolītis”, kā arī priekulnieku pensionāru kopas “Zilais lakatiņš” pārstāvji.

Ar trāpīgi izraudzītām dziesmām no programmas “Pūra darināšana” čaklās audējas sveica Bārtas etnogrāfiskā ansambļa dalībnieki.

Pagasta pašvaldības vadītāja Anna Sermoliņa pastāstīja, ka Bārtas audēju kopa dibināta 1977.gadā un pirmajos gados tajā  iesaistījušies vairāk nekā divi desmiti tautisko rakstu pratēju. Sākumā  dalībnieki pulcējušies vecajā pagastmājā, bet 1994.gadā steļļu izvietošanai saņēmuši piemērotas telpas Kultūras namā. Kolektīvs  strādājis varen aizrautīgi, rīkojis izstādes, piedalījies gadatirgos, braucis pie kolēģiem. Divi no celmlaužiem, ja tā var sacīt par audējiem, – Zigurds Rukuts un Vilma Ķuda – savulaik izpelnījušies godpilno Tautas lietišķās mākslas meistara nosaukumu. Audēju darbi trīsdesmit gados izstādīti gan Latvijas pilsētās, gan ārvalstīs. Rakstainās segas redzējušas Ungāriju un Šrilanku.

Kaut gan mūsdienās dalībnieku pulks jūtami sarucis, audējas, kuras reizēm dēvējot sevi par pēdējiem mohikāņiem, labprāt iesaistoties visos vērienīgākajos pagasta sarīkojumos. Čaklāko un radoši strādājošo audēju pulkā ir Zenta Zūna, Vilma Ķuda, Austra Strelēvica, Mirdza Bibikova, Ausma Pāvile, Ina Otaņķe, Austra Šinkete un citas. Viena par otru jestrāka un darbīgāka. Kopš 1985.gada par konsultanti audējām strādā Indra Bunka. Sastrādātām, bet nenogurdināmām rokām. Viņas uzskata, ka kolektīvs joprojām darbojas radoši un pietiekami raženi. Bauda pašvaldības atbalstu un iedzīvotāju interesi. Ziemas gaitā dažas no dalībniecēm noaudušas pat trīs rakstainas segas. Tās esot atšķirīgas un atbilstot audēju raksturam. Kādai no viņām mīļākas košākas krāsas, citai patīkot pieklusinātāki toņi.  Zaļš ar dzeltenu un brūnu. Sarkans ar oranžu un gandrīz zemes tumšu. Zilgans ar pelēku kā rīta dūmaka virs Vārtājas līčiem. Ievziedu gaišs un ceriņu violets. Iedvesmu māksliniecēm, no kurām daudzām jau ābeļu baltums matos, dodot novada jaukā daba, kas piedāvā savas noskaņas un skaistumu, kurš audumā jāprot salikt tā, lai skatītāja acij būtu patīkami.

Pēteris Jaunzems,
“Kurzemes Vārds”

Ar trāpīgi izraudzītām dziesmām audējas sveica etnogrāfiskā ansambļa dalībnieces, no kurām daudzas arī ir audējas. “Viena  mafija esam,” gaviļnieces smējās.