Jau aizritējuši gadi pieci, kopš aiz viršiem bagātā Aizputes kūdras purva savu vecāku brīnišķajās, lielu ķirškoku ielenktajās mājās – Cīravas pagasta Gustos – biškopībai aizrautīgi pievērsies profesionāls mākslinieks Imants Ozols. Šajā laikā viņš pārliecinājies, ka ar bitēm spēj lieliski saprasties, turklāt mazie, mīļie kukainīši viņu radoši iedvesmojot. Tāpēc bites un mākslinieks saderot gluži kā cimds ar roku.

“Uzskatu, ka dravniecība ir dziļi estētiska un ētiska nodarbe,” viņš spriež, izrādot savu gleznu “Medaina” un bišu dravas, kur katrs stropiņš izkrāsots citā krāsā. Pat spilgti sarkanā. Kaut gan kolēģi apgalvojot, ka tik košā mājoklī bites nedzīvos, Imants pierādījis, ka tas nav tiesa, jo bites ielāgojot vietu, nevis krāsu.

Lejaskurzemē netrūkst, kam padomu prasīt

Faktiski jau varot sacīt, ka ar bitēm Imants saradojies kopš bērnības. Vērojot, kā strādā tēvs, esot gabaliņu pa gabaliņam krājis nepieciešamo pieredzi, bet teorijas zināšanas ieguvis no grāmatām. Taču pasaulē tā iekārtots, ka gudrības un pamudinājuma cilvēkam jau nekad nevar būt par daudz, tāpēc viņš, cik vien tas bieži iespējams, apmeklējot arī Biškopības biedrības Liepājas nodaļas rīkotos seminārus un saietus, izmantojot katru iespēju, lai kopā ar kolēģiem dotos pieredzes braucienos un ekskursijās.

“Mums jau Lejaskurzemē ir laimējies, jo netrūkst, kam padomu prasīt. Visā Kurzemē zinoša speciāliste ir cīravniece Baiba Tikuma, kas darbojas biedrības valdē, tāpat daudz pieredzējis ir nodaļas vadītājs Māris Romanovs un citi bitenieki praktiķi,” atzina Gustu saimnieks. Uz lielražošanu viņš gan nekad nepāriešot. Tāpēc, ka bites prasa uzņemties lielu atbildību, taču Imants negribot atteikties arī no mākslas. Tādēļ nākoties sevi sadalīt vienlīdzīgās daļās, lai pietiktu gan bitēm, gan daiļradei. Patlaban, vienlaikus strādājot par pedagogu Lažas Speciālajā internātpamatskolā un Aizputes Mākslas skolā, piemēram, pabeigtas ilustrācijas dzejnieces Annas Rancānes grāmatai. Rajona Radošajā apvienībā, kurā arī viņš ir dalībnieks, jo šad un tad uzrakstot pa dzejolim, visi nez kāpēc vēlējušies, lai tieši Imants uzņemas šo pienākumu. Un viņam bijis grūti atsacīt. Strādājot rēķinājies ar to, lai grafiskie zīmējumi nenomāktu liriku. Tagad, kad darbs pabeigts, viņš ļoti cer, ka tas būs izdevies.

Atklājumi un atziņas

Taču Imants nebūtu viņš pats, ja nemitīgi neliktu lietā arī savas atziņas un radošos meklējumus. “Skaties – kā tu domā, kas tas man šeit zemē guļ par ērmu?” viņš vaicāja, norādot uz bišu dravā novietotu, ķirmju pamatīgi sacaurumotu un tādēļ neparastai skulptūrai līdzīgu bluķēnu. Piegājis tam klāt, saimnieks ar pirkstiem bez piepūles, gluži kā no siera rituļa nolauza prāvu gabaliņu un, uzrāvis sērkociņu, tuvināja to koksnei, kas neaizdegās vis ar kāru liesmu, toties tūdaļ sāka bagātīgi dūmot, izplatot ap sevi rūgtenu gruzduma smārdu. “Tas ir oša prauls, kas man, kad eju pie bitēm, ideāli kalpo par kurināmo dūmeklim. Nekādas tāsis vai cits kurināmais man nav pa malcienu jāmeklē,” viņš paskaidroja. Un piebilda, ka kādā vecā cirsmā Lažas pusē savācis maisus desmit šādu izkaltušu praulu.

Vēl viens atklājums esot bišu dzirdinātavas. Imants tās lēzenās cementa silītes, kas pārklātas ar plānu dēļu laipiņām, pats izgatavojis, lai pietiktu gan dārza ziemeļu, gan dienvidu pusē izvietotajām dravām. Ūdens tajās netiekot smelts no akas, bet gan tieši no dīķa. Un ne jau tāpēc, ka tā būtu ērtāk, bet tādēļ, ka Imants pārliecinājies – tāds dzeramais nekad nesasmako. Un medus vācējām tad vairs nav jālido valgmi meklēt pa plašo pasauli. Ka ūdens bitītēm medus ievākšanas sezonā ir ļoti nepieciešams, varējām pārliecināties savām acīm, jo uz laipiņām spārnoto laipotāju netrūka. Kad vienas aizlidoja, citas tūdaļ nolaidās to vietā.

Ķirškoku galotnes un pieneņu pļavas

Imants nenoguris apgalvo, ka Gustos vienmēr izskatās brīnumjauki, taču visskaistākais gada brīdis tur neapšaubāmi esot tajās nedaudzajās dienās, kad reibinoši saplaukst ķirši. “Tu atbrauc pie manis, kad ķirši ziedēs,” viņš aicināja jau ziemā. Kaut gan saldie ķirškoki pagastā daudzviet sastopami pat savvaļā, nekur citur to nav tik lielā skaitā kā mākslinieka vecāku mājās. Daži no kokiem savas baltu ziedu kupenām klātās un medainās galotnes kā gaišu altāri ir pacēluši debesīs vismaz četrstāvu nama augstumā. Tā esot viena no vietām, kur bites smeļ nektāru, lai piepildītu pirmās medus kāres. Otra savāktuve esot dzelteno pieneņu lauki, ko saimnieks nekad nepļaujot, pirms dzelteno puķu miljoni nav pārvērtušies baltos vieglos pūku baloniņos. Bet ķirškokos un pieneņu pļavās savāktais kārums jau tagad esot sagūlis stropos, un tas izskatoties zeltaini caurspīdīgs.

Protams, vēlāk, kad tumšās ogas ienākušās, pašam uzrāpties ķirškoku galvu reibinošajā augstumā pēc ražas neesot nemaz ko cerēt. Tomēr Imants dāsnu sirdi atļauj, lai tās nolasa melnie strazdi. Viņš rēķina, ka putni, tur vēderus piepildījuši, liekot mierā šķirnes ķirškociņus. Tos ar gudru ziņu saimnieks sastādījis sētsvida pretējā pusē. Tur aug gan “Drogana dzeltenais”, gan “Ipuķis”, gan “Vērša sirds”, gan “Krupnoplodnaja” un vēl daudzas citas ķiršu šķirnes, kas audzētāju spēj apbalvot ar lielām, saldām un sulīgām ogām, ko iespējams ielasīt spainītī nesnaikstoties, bet vienkārši pieejot pie koku nolīkušajiem zariem.

Ja iespaidi ir, izvirdums sekos

Gustos jau Imanta tēvs Gunārs esot sācis veidot dendroloģiskos stādījumus. Tagad šis darbs tiek aizrautīgi turpināts. Blakus gluži kā dvīņumāsiņas aug staltas baltegles. Nedaudz tālāk zarus pleš čūskegle, kalnu priedītes un sarkanā egle. “Bet šī saucas Engelmaņa egle,” saudzīgi noglaudot skujotos zarus, sacīja mākslinieks. Viņš Latvijas Mākslas akadēmijā absolvējis Interjera nodaļu, pats apguvis koku potēšanas iemaņas, un viņam šis darbs lieliski padodoties. Tādējādi bez lielām pūlēm un izdevumiem esot iespējams savairot nokarenās ābeles, kas pēc tam, izstādītas pa visu dārzu, ne tikai priecē skatienu ar rožsārtu ziedu ķekariem, bet bagātīgi piesaista sev arī medus vācējas.

Harmonija. Iedvesma. Aizrautība. Prieks galu galā. Tas viss, protams, ir jauki. Tomēr pastāv arī tāds vienkāršs, bet nelokāms jēdziens kā pienākums. Domājot par gleznošanu un citām augstām mākslas lietām, Imantam nemitīgi esot jārēķinās ar to, ka bitēm, lai tās nespietotu, ir jānodrošina darbs. “Ja ziedu laikā nokavēšu un laikus stropā neielikšu medus rāmīti un magazīnu, tad varu būt drošs, ka spiets jau karāsies ābelē,” viņš sacīja. Tādēļ, rēķinoties ar realitāti, gleznu palete un molberts nereti jāienes mājās, lai ķertos pie prozaiskākiem uzdevumiem.

Tomēr Imants zinot, ka nekur jau daiļrade nezudīs. Galvenais taču ir uzkrātie iespaidi. Ja tādi cilvēkā ir, tad arī izvirdums tiem sekos. Gadā taču ir tik daudz tumšu un pelēku dienu, kuras var piepildīt ar krāsām un emocijām, kas uzkrājas un gluži kā kārē glabājas dvēselē.

Pēteris Jaunzems,
“Kurzemes Vārds”

Reizēm, kad tas iespējams, Imants Ozols savā daudzkrāsaino stropu dravā aizrautīgi glezno.

Bites pilda kārēs ķiršziedu dzidro medu.