Rudenī, kad portāls tur viesojās, Maira Meļķe ar meitām Inesi un Agnesi ražoja produkciju pēdējos gados ierastajā apjomā un ilgstošajiem partneriem – lielveikaliem.

Mairu Meļķi tagad sastopam mājražotāju tirdziņā Grobiņā. Uz galda ir uzņēmuma tradicionālie izstrādājumi, arī medus, bet zemē – dažādu augu stādi.

“Nektāraugi, kas pievilina bites,” saimniece paskaidro.

Viņa piekrīt pastāstīt, kāpēc ievietoja sludinājumu par “SC Grand” telpu pārdošanu.

Ģimene plānojusi iesaistīties jaunā lielveikalu tīklā, bet tā uz rāvienu tas neizdodas, un prasības katram tīklam savas.

Gan jau varētu izpildīt arī jaunās, bet sarežģītus jautājumus risināt īsti vairs negriboties, M. Meļķe atzina.

“Būtu labi atrast cilvēku, kas mūsu darbu var turpināt. Patiesību sakot, vairs nejaudājam.

Es ņemos ar stādiem, esmu iesākusi audzēt visvisādus, un man tas patīk, daru labprāt. Arī turu bites – nu, cik daudz var?” viņa iesmejas.

“Taču vienkārši aizvērt arī negribas un žēl; būtu labi kādam nodot.”

Darbu turpina, lai gan meitas mammu skubinot beigt. M. Meļķe skaidri apzinās: ja uzņēmumu aiztaisīs, tas būs nomiris. Bet vajadzētu izdarīt tā, lai ražošana un saikne ar pircējiem nepārtrūktu.

Taču tas nozīmē, ka jāstrādā regulāri un no sirds, nevar mazliet darīt te gaļas ražotnē, te pie sēklām vai pie bitēm, vai tirgū.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.