Akciju sabiedrība “Latvijas valsts meži” atjaunojusi brūkošo pili Kazdangas pagasta “Bojās”, kur savulaik izvietojās Aizputes virsmežniecība un Meža muzejs, bet pēc tam telpas tika ierādītas Dienvidkurzemes mežsaimniecībai. “Grūti gāja. Bet mums nav jākaunas par to, kas ir paveikts,” atzina mežsaimniecības direktors Olafs Jakobsons. Neraugoties uz kadru un citām problēmām, celtnieki pastrādājuši akurāti, par kvalitāti neesot iemesla sūdzēties.

Celtniekiem neklājās viegli

Pils “Bojās” uzcelta deviņpadsmitā gadsimta sešdesmitajos gados. Tā atrodas piekalnītes virsotnē, reti gleznainā vietā un  spoguļojas apkārtnes dīķos. Olafs Jakobsons pastāstīja, ka laika gaitā ēka nesaudzīgi ekspluatēta, tā sadalīta daudzās, būcenīšiem līdzīgās telpās un beigu posmā pat nonākusi avārijas stāvoklī. Viss jucis un brucis, tāpēc ilgāk vairs vilcināties neesot bijis iespējams. “Pils rekonstrukcijas projektu izstrādājusi Rīgas firma “Sestais stils”, kas praktizējas seno ēku sakārtošanā un atjaunošanā. Tā esot  projektējusi arī Melngalvju namu un Rātsnamu Rīgā.

Vislielākās problēmas bijušas ar celtnieku sameklēšanu. Kaut gan apmaksa neesot bijusi maza, nemitīgi pietrūcis kvalificētu kadru.  Par ģenerāluzņēmēju kļuvusi Rīgas firma “Arčers”. Pils atjaunošanas gaitā dažas no firmām pat piedzīvojušas bankrotu. Divus gadus restaurācijas darbu vadītāja postenī praktiski aizvadījis Tālivaldis Matutis. Kaut gan viņš celtniecībā nostrādājis divus desmitus gadu un piedalījies tāda vērienīga objekta, kāda bija Kuldīgas slimnīca,  būvē, tik daudz pūļu kā “Boju” pils objektā, viņš neesot ieguldījis nekur citur. Pēdējie četri mēneši vispār bijuši saspringti, jo gribējies  visu paveikt kvalitatīvi, lai pasūtītājiem nav pretenziju. “Piekritīsit, tas tomēr ir reputācijas jautājums,” viņš teica, izrādot atjaunotās ēkas telpas, gaišo sienu apdari un pils ārējo  veidolu.

Svētelim gādās citu mājvietu

Salīdzinot ar to, kas bija kādreiz, “Boju” pils tagad ir kļuvusi vērienīgāka. Dienvidu galā tai piebūvēta plaša terase un erkers – slēgta izbūve ārsienā. Tomēr galvenajos virzienos projektētāji un pēc tam celtnieki centušies saglabāt būves sākotnējo apveidu. Uz jumta, kur atradās stārķa ligzda, tagad uzcelts iekšējās apgaismošanas tornītis. Taču, kā teica Olafs Jakobsons, arī svētelim vieta atradīšoties, jo pili ieskauj parks, kur netrūkst lielu un vecu koku. Kādā no tiem nākotnē varētu apmesties balto putnu ģimene. 

Tālivaldis Matutis parādīja vairākus 1964.gada fotouzņēmumus. Tie noderējuši strādājot. Saglabāti slēģi un vecie koka griesti, ko galdnieki notīrījuši un nolakojuši. Ērtību labad ierīkotas vairākas durvis. Tomēr ēkas parādes ieeja tāpat kā agrāk atrodas ziemeļrietumu pusē, bet darba ieeja turpmāk būs dienvidaustrumos. Gan logi, gan visas durvis darinātas no laba koka. To paveikuši Kuldīgas meistari. “Tas būtu vairāk nekā dīvaini, ja mēs, mežinieki, pielietotu pils atjaunošanā plastmasas materiālus,” pavīpsnāja mežsaimniecības vadītājs.

Īpaši gādāts par apsardzību

Olafs Jakobsons teica, ka, kur vien tas bijis iespējams, ir saglabāti vecie arhitektūras elementi un stils. Viņš uzsvēra, ka nekas ekskluzīvs projekta īstenošanā neesot izmantots. Galvenais, raudzījušies, lai pils iemītniekiem nepietrūktu ērtību. Pilnībā atjaunota kanalizācija, ierīkota ēkas autonomā apkure un vietumis arī  apsildāmas grīdas, ūdensvads, izrakta jauna artēziskā aka, instalēta elektroapgādes sistēma un datoru tīkli, bet īpaša telpa, kur nekas netraucē, ierādīta serverim. Direktors piebilda, ka ierīkota arī videonovērošana. Neviens nevar piekļūt gaišajai pilij nepamanīts. Par to nevajagot brīnīties, jo šeit atrodas lielas materiālās vērtības, turklāt  būve izvietota maz apdzīvotā vietā. Tādēļ nākotnē esot paredzēts arī tās apsardzes dienests.

Ērtas darba mēbeles jau atgādātas, tās esot darinājuši akciju sabiedrībā “Latvijas finieris”. Tuvākajā laikā, paredzēts jau janvārī, Dienvidkurzemes mežsaimniecības darbinieki varēs atgriezties savā agrākajā darba vietā. Taču tagad viņiem būs sagādāti piemērotāki darba apstākļi.

Par Meža muzeju vēl domā

Olafs Jakobsons pastāstīja, ka uzņēmuma štatā ir ap sešiem desmitiem darbinieku. Tomēr lielākā daļa no viņiem strādā iecirkņos. Vaicāts par Meža muzeja likteni, direktors pagaidām  bija izvairīgs. Daļa no eksponātiem atrodas Tukumā, taču lauvas tiesa no tiem, sapakoti kastēs, glabājoties tepat Aizputē. Tomēr līdz šim vēl neesot izlemts, vai “Bojās” atgriezīsies Meža muzejs, vai arī  tur atradīsies Informācijas centrs. Katrā ziņā telpas kaut kādam līdzvērtīgam veidojumam esot paredzētas. Turklāt tās ir gan plašākas, gan piemērotākas ekspozīciju veidošanai, nekā bija līdz šim.

Divi gadi aizvadīti, mērķtiecīgi darbojoties. Labiekārtota arī lielākā daļa no pils apkārtnes. Ierīkoti celiņi, zālieni. Tikai ziemeļrietumu pusē darbi vēl jāpabeidz, un to, visticamāk, varēšot paveikt ne ātrāk kā pavasarī. Direktors lēsa, ka pils atjaunošana izmaksājusi aptuveni miljonu latu. Inflācija izmaksas neesot palielinājusi, jo strādāts stingrā saskaņā ar noslēgtajiem līgumiem. Pils atjaunošanā savu artavu ieguldījuši daudzi Latvijas celtniecības uzņēmumi. Ventilāciju, kas atbilst visām mūsdienu prasībām, ierīkoja firma “Ramaks”, elektroierīces uzstādīja uzņēmums “Volts 1”, jumtu  sedza “Jumiķis”. Tāpēc var droši teikt, ka “Boju” pils atjaunošana ir kolektīvs veikums.

Pēteris Jaunzems,
“Kurzemes Vārds”