Ja no Liepājas dodamies Grobiņas virzienā, netālu no Brēdiķiem, šosejas labajā pusē var ieraudzīt lielu siltumnīcu. Tur saimnieko liepājnieki Danuta un Jānis Laizāni. Pirms tam viņi, kā paši smej, zemniekojuši mazdārziņos netālu no lielās slimnīcas, tad – Gaviezes pagastā, kur aptuveni pirms divdesmit gadiem nopirkuši Stīpnieku mājas, un visbeidzot arī Liepājā, Ūdens ielā. “Man šķiet, ka beidzot esam atraduši īsto vietu,” saka Danuta. Bet Jānis nosmej: “Mēs esam tādi bruģa zemnieki.”

Tieši viņš ir tas, kurš ikdienā aprūpē plašo siltumnīcu: sēj, stāda, piķē un kopā ar palīgiem dara visu pārējo. Danuta tikmēr saimnieko ģimenei piederošajā veikaliņā Liepājā, F.Brīvzemnieka ielā, kur nopērkami dažādi plastmasas izstrādājumi, augu aizsardzības līdzekļi, mēslojums, sēklas un daudz kas cits. 

No mehāniķa par dārznieku

Izrādot savu valstību – jauno siltumnīcu un tās apkārtni, kur viss pilns puķu stādiem, – Jānis kautrīgi saka: “Ko es stāstīšu – labāk nāciet un apskatiet paši!” Stādi ir gan dobēs, gan podiņos, gan pakarināti, lai tos varētu apskatīt visā krāšņumā.

Esam ieradušies brīdī, kad Jānis kopā ar palīgu ierīko jaunas dobes. Daļa ziedu, arī greznās fuksijas, jau izstādītas, un zeme tiek gatavota citām puķēm. Tālāk izvietotas dažādu krāsu eņģeļtaures, uz soliem pie siltumnīcas – visdažādākās nokarenās petūnijas, kastēs un dobēs plaukst begonijas, samtenes un vēl, un vēl. Jau pie ieejas siltumnīcā var noreibt no krāsu un smaržu kokteiļa. Un atbraucējam ir pavisam skaidrs – tas nav tikai bizness, tas ir sirdsdarbs. “Tā jau tagad tas arī ir, Jānis rāmi nosaka.

Pēc izglītības viņš ir mehāniķis. Bet darboties dārzā paticis jau bērnībā. Viņa vecākiem savulaik bijīs dārziņš netālu no slimnīcas. “Tad nu Jāņa mamma tur braukusi un sējusi pa dienu, bet Jānis vakarā, un iznācis, ka tā abi sasējuši krustu šķērsu,” smej Danuta. Tāpēc Jānis un Danuta nolēmuši nopirkt lauku mājas. Savus Stīpniekus viņi atraduši Gaviezē. Un izšķīrušies par dārzeņu audzēšanu. 1990.gadā Jānim radusies iespēja aizbraukt praksē uz Vāciju. Tur, strādājot lielā dārzeņu audzēšanas saimniecībā, viņa pārliecība nostiprinājusies.  

Vai tiešām nāksies sviest prom?

Taču dzīve pavērsusies citādāk. Puķu audzēšanai Laizāni pievērsušies kuldīdznieku Jāņa un Vijas Liņķu iespaidoti. “Viņi mums palīdzēja gan praktiski, gan ar padomu,” savus bijušos konkurentus slavē Danuta. Paši Liņķi gan vairs ar šo biznesu nenodarbojoties. Toties Jānis varot stundām stāstīt, kas katrai puķei patīk, kā tā jāaudzē, kā jāizstāda, kā jāmēslo, un tā tālāk. Kā īsts dārznieks.

Tagad gan, kad stādīšanas laiks jau beidzies un visi, kam vajadzēja stādus, vajadzīgo iegādājušies, pārpalikušos vajadzēšot sviest prom, stāsta saimnieks. Bet tas pārpalikums ir tik krāšņs un košs, ka grūti saprast, kā to var iznīcināt. “Jā, bet ko lai dara,” mierīgi nosaka Jānis. “To es iemācījos pie zemnieka Vācijā, ka labi neizaugusī raža vai pārpalikušais ir jāiear zemē un jāiznīcina, ka te nav nekādas žēlošanas.” Ir gan mazliet grūti noticēt, ka Jānis patiešām bez emocijām šķirsies no savām puķēm. “Protams, ja kādam kaut ko vajag, vēl var dabūt,” viņš piebilst.  

Danuta ir ideju ģenerators

Kamēr Jānis saimnieko pa siltumnīcu, Danutas pasaule ir ģimenei piederošais veikaliņš, kurā var nopirkt visu ko, sākot no maza plastmasas vāciņa, līdz lielai bļodai, arī dažādas sēklas un stādus, augu aizsardzības līdzekļus, mēslojumu. Danuta tur ir saimniece vārda vislabākajā nozīmē – katru ienācēju sagaida ar smaidu, palīdz izvēlēties vajadzīgo, iesaka labāko un dod padomu, kā to visu lietot.

Dienā, kad tiekamies, uz letes deg svecīte. Danutai un Jānim ir skumji. Pēkšņi mirusi sieviete, kas septiņus gadus tirgojās Laizāniem piederošajā stendā Pētertirgū. “Daina bija cilvēks, kam mēs visā varējām uzticēties,” saka Danuta un noslauka asaru. Un piebilst, ka ar darbiniekiem viņai līdz šim patiešām veicies – visi, kas strādā, ir patiešām labi un uzticami cilvēki. Un tas ir ļoti svarīgi.

Taču tas, ka Danutai ir veikals, nenozīmē, ka viņa nepiedalās arī visā pārējā. Tieši viņa ir ideju ģenerators, kas izdomā stratēģiju, kā strādāt. “Un tad es to visu saku Jānim,” viņa smejas. Jānis mierīgi atbild: “Un es viņai prasu naudu, lai visas tās idejas īstenotu.”  

Pārbaudījumi trīs gadu garumā

Danuta un Jānis zina arī to, ko nozīmē – melnā svītra. Viņi to pieredzējuši un pat domājuši, vai tikai nemest visu pie malas. Tomēr pārbaudījumus izturējuši.

Tas sācies pirms četriem gadiem, kad ģimene dzīvojusi Liepājā, bet saimniekojusi Stīpniekos. 8.martā Jānis darbojies ap zemeņu stādiem un mājās pārbraucis vēlu. “Es skatos – tāds pavisam jocīgs,” atceras Danuta. Viņa nav varējusi saprast, kas par lietu. Un tad Jānis pastāstījis – siltumnīca nodegusi līdz pamatiem. “Ja tu teiksi, ka metam tagad visu pie malas, tad tā arī darīsim,” viņš toreiz teicis Danutai. “Bet man tādos brīžos rodas kaut kāda spītība – nekā nebija!” viņa stāsta.

Daudzi toreiz palīdzējuši, lai Laizānu ģimene atspertos. “Stādus iedeva gan Irma, kas strādā tirgū un ir ļoti, ļoti izpalīdzīgs cilvēks, gan citi, arī vairākas firmas palīdzēja. Un mēs atkal sākām no jauna,” atceras Jānis un Danuta.

Taču pēc gada bijis nākamais trieciens – nodeguši Stīpnieki. Un vēl pēc gada – pērn 12.maijā – gāzes sprādzienā mājā O.Kalpaka ielā gājusi bojā Jāņa mamma. “Man bija labākā vīramāte pasaulē,” Danutai atkal acīs asaras. “Viņa nekad nav žēlojusies, ka naudas par maz, ka valdība slikta un ka dzīvot ir grūti. Viņa mums palīdzēja, cik vien varēja, un bija visoptimistiskākais cilvēks, kādu es vispār zinu,” stāsta vedekla.

Tagad šķiet, ka liktenis Laizānus beidzis pārbaudīt. Taču, izvēloties nosaukumu mājai, kas pagaidām vēl tikai izdomāta Danutas prātā un atradīsies tur, kur pašlaik Jāņa krāšņā siltumnīca, viņi gan konsultējusies ar speciālistu un izvēlējušies stipru vārdu – Elzas.  

Vislabākā mamma un tētis pasaule

Mums runājoties, ik pa laikam istabā ieskrien mazā Elizabete, kas rudenī sāks mācīties 1.klasē. Viņa ir jaunākā no Laizānu meitām. Abas vecākās māsas dzīvo un strādā Rīgā. Ilze, kurai ir jau 26 gadi, ieguvusi maģistres grādu banku zinībās un strādā “SEB bankā”, savukārt 23 gadus vecā Baiba izmācījusies par sabiedrisko attiecību speciālisti, strādā interneta portālā inbox.lv  un turpinās mācīties maģistrantūrā. Un abas ļoti lutina mazo māšuku. “Vislabākās meitas pasaulē,” – tā Danuta saka par savējām. Un arī meitas atbild ar tādu pašu mīlestību, sakot, ka viņām ir labākā mamma un tētis pasaulē. Jo viņas zina, ka laikā, kad abas studēja, tētim bija tikai vienas vasaras kurpes un mammai arī nekāda pošanās neiznāca. “Tolaik visa nauda aizgāja, lai meitenes varētu mācīties,” saka Danuta.

Tiesa gan, ar to vecāki rēķinās, ka lielās meitas, visticamāk, paliks rīdzinieces. Un, pat ja kādreiz atgriezīsies Liepājā, pie zemes darbiem noteikti neķersies, jo tie viņām ļoti nepatīk. Danuta smejas, ka reiz lasījusi bijušā Latvijas prezidenta Kārļa Ulmaņa teikto: ja grib, lai bērni neizaug par zemniekiem, vajag viņus likt vagā. Jānis tā arī darījis, Baiba jau četru gadu vecumā cēlusies sešos no rīta un ravējusi, lai līdz 10 darbiņš būtu padarīts. Lai gan Ilze tik naska nav bijusi, arī viņai savs ravējamais gabals bijis jāpieveic. “Un te nu ir rezultāts!” saka Danuta.

Bet viņi ar Jāni savu nodarbošanos mainīt nedomājot. “Mums tas ir ne tikai darbs, bet arī sirdsprieks. Un, ko tad lai mēs darām, ja neko citu neprotam?” viņa jautā. Bet, atbildot, kāpēc nolēmuši Gaviezi nomainīt pret Grobiņas pagastu, abi saka skaidri un gaiši: “Pirmkārt, tas ir tuvāk Liepājai un vienkāršāk izbraukāt, un, otrkārt, te ir vieglāk atrast cilvēkus, kas grib strādāt.”

Kristīne Pastore,
“Kurzemes Vārds”

Par katru puķi, kas aug siltumnīcā vai ārpus tās, Jānim ir ko pastāstīt: kā tā aug, kādi apstākļi tai patīk un kādi ne. Tāda sajūta, kas tas viss stādīts tikai pašu priekam.

Danuta veikaliņā katru ienācēju sagaida kā labu paziņu un ar padomu nekad neskopojas.