liepajniekiem.lv
Bija patīkami pārsteigts par zemnieku atsaucību, lai gan lauksaimnieki savā nostājā nebūt nav vienoti.
Pārņem mammas saimniecību
“Albrekšu” saimnieks uzmanīgi seko līdzi norisēm nozarē un uzskata, ka zemnieku šķelšanās saknē ir veids, kā top Latvijas lauksaimniecības politika.
“Ir pavisam deviņas nevalstiskās organizācijas, kas sēžas pie galda Lauksaimniecības konsultatīvajā padomē. Tikai divas vai trīs no tām neatkarīgas, kurās biedri maksā biedra naudu, bet lielāko daļu šo biedrību dotē valsts.
Viņu viedoklis tāds, kas aizstāv finansētāju – Zemkopības ministriju,”
Ivars ir no valsts finansējuma neatkarīgās “Zemnieku saeimas” biedrs un ar šo piederību lepojas.
Taču galvenokārt – savas zemes kopējs. Vadītājs, agronoms, traktorists… Visu vajadzīgo darbu darītājs saimniecībā, ko pagājušogad pārņēma no mammas Rutas Šekavas.
Dēls viņu dēvē par dzelzs lēdiju, bet saka to ar sirsnību. “Kolīdz varēja, mamma nodibināja zemnieku saimniecību, sāka ar govju ganāmpulku. Mani ar divām māsām uzaudzināja viena.
Mēs, bērni, jau no mazām dienām esam bijuši iesaistīti lauku darbos. Saimniekojām kopā,”
Ivars atceras bērnību un jaunību Kalētos.
“Esmu bijis arī atrauts no saimniecības. Man tāpat kā daudziem jauniešiem pēc skolas nebija karstas vēlēšanās palikt dzimtajā pagastā un kļūt par lauksaimnieku; gribējās tikt prom,” sarunas biedrs atklāj, ka ir arī izskraidījies pa pasauli un strādājis vairākus darbus.
Taču beigās sapratis, ka viņā ielikts labs pamats, lai varētu attīstīt mammas izveidoto saimniecību, un jādara pašam.
“Albrekšos” galvenā ir graudkopība, arī audzē gaļas liellopus un tur 35 piena govis. Kopējā zemes platība – 270 hektāru, no kuriem 200 hektāros labība, pārējos – ganības, zālāji.
Dara un riskē
Uz jautājumu, vai ir vēlējies apjomus palielināt, Ivars atbild: “Man ir galvā nosprausta robeža, par kuru zinu – ja to sasniegšu, tad būs brīvāka dzīvošana, vairāk atpūtīšos kopā ar ģimeni, paceļosim. Tad nebūs nepārtraukti jādomā, kā samaksāt kredītus; šobrīd tas īpaši aktuāli.
Saimniecība strauji attīstīta, ņemti kredīti, un tuvākie septiņi gadi būs veltīti to atmaksai.”
Zemnieks investējis būvēs un jaunā, jaudīgā tehnikā. Tā nepieciešama, lai varētu strādāt ražīgi, izdarīt daudz un kvalitatīvi. “Tehnika tik dārga, ka lieku neviens nepērk,” viņš uzsver.
“Man jaunākais traktors bez PVN maksāja 150 000 eiro, kombains – 250 000. Parēķināju, ka septiņos gados esmu investējis ap diviem miljoniem eiro. Protams, klāt bijuši atbalsta maksājumi.”
Tāpat kā citiem bērniem, arī Ivaram bērnībā darbs reizēm bija līdz kaklam, jo šķita, ka nav padarāms. Arī tāpēc ir vēlme pēc labas tehnikas, lai varētu strādāt vieglāk.
Kad aizņemas saimniecībai lielu naudu, vai ir riska izjūta?
“Laikam no mammas esmu pārņēmis riskēšanu. Ja dara, tad dara kvalitatīvi un līdz galam,”
Ivars neslēpj, ka ir situācijas, kuras nevar paredzēt.
“Es tagad iztirgoju visus graudus. Ja būtu pārdevis nedēļu agrāk vai nedēļu vēlāk, iegūtu par 100 000 eiro vairāk. Tas gan grauž; nezini, kurā brīdī biržā graudu cenas celsies vai kritīs. Katru gadu esmu zaudējis ļoti lielas summas tikai tādēļ, ka neīstajā brīdī pārdodu.”
Ivars ir saimniecisks un uzņēmīgs, zina Valters Zelčs, kas viņu pazīst. Nedaudz pat apbrīno par to, ka “Albrekšu” zemē, kas nav ne liela, ne maza, uztur trīs nozares.
“Katram zemes pleķītim ir atrasts labākais pielietojums.
Vēl vairāk pārsteidz, kā viņš modernizējis no mammas pārņemto saimniecību. Protams, tas nācis par lielu cenu – finansiālām saistībām,” saka Valters.
“Cilvēciski es Ivaru raksturotu, ka viņš ir īsts vīrs un vārds. Ja kaut ko nevarēs vai nedarīs, tad to arī konkrēti pasaka. Taču, ja apņemas, tad dara no sirds; vai tas būtu aizbraukt palīgā kaimiņam apsēt lauku vai novākt ražu.
Arī, ja sev nosprauž mērķi, ka jānopērk tas vai tas, jāizmaina saimniecībā kāda lieta, tad to arī pēc pilnas programmas izdara,” Valters novērojis, ka Ivars strādā rūpīgi, nevis pa roku galam.
Par Ivara skatījumu uz dzīvi saka: reāls. Viņš problēmas uztver adekvāti un racionāli. Spēj pieņemt arī sāpīgu lēmumu, pat ja tas īstermiņā nepatīkams, jo saprot lietas būtību un nopietnību. Nepaļaujas, ka beigās jau viss būs labi.
“Es viņu nenosauktu par pārāk lielu optimistu, bet arī par pesimistu ne; viņš ir reālists,” saka V. Zelčs.
Vaļaspriekus nepamet
Vasaras darbu sezonā jāstrādā bez apstājas, bet ziema ir brīvāka. Kad var, Ivars velta laiku tīkamām nodarbēm. Viņš ir gan makšķernieks, gan mednieks, mednieku apvienības “Kalēti” biedrs.
Smej, ka par to arī varētu daudz stāstīt, kas viss šajā kolektīvā atgadījies, taču ar trofejām gan nevar lepoties. Nav pēc tām tiecies.
“Es vairāk eju sargāt savus laukus, lai mežacūkas nenoēd. Dzinējmedības man nekad nav patikušas. Laikam trauma no pirmajām, kad mani iedzina purvā,” šis medīšanas veids Ivaram nepatīk arī tāpēc, ka dzīvniekus trenc, šaujot savaino.
Viņš labprāt sēž mierā un klusumā tornī, no kura zvēram var trāpīt ar vienu šāvienu, neliekot ciest.
“No medījuma gatavojam konservus, mammai sanāk perfektas desas, pati tās nokūpina,” Ivars stāsta, ka mamma ir labais gariņš, kas arī joprojām tur roku uz saimniecības pulsa. Savu lolojumu tik viegli nevarot atlaist…
Izrādās, ka ir vēl viens hobijs – fotografēšana. Tā gan savulaik bija darbs, stāsta Ivara kursabiedrs un draugs Jānis Zukulis: “Mūsu pirmā satikšanās bija, kad Ivars fotografēja mana vecākā brāļa kāzās. Iepazināmies vēlāk, kad sākām kopā mācīties.”
Draudzējas Jāņa un Ivara ģimenes, abiem bērni ir vienā dārziņā. “Mēs diezgan daudz laika pavadām kopā, arī manās nodarbēs, kas nav saistītas ar darbu,” atklāj Jānis, kurš sporta klubā “Leģions” spēlē florbolu un draugu piesaistījis, lai komandu fotografē.
“Ļoti strādīgs džeks; es nezinu, kā citādāk Ivaru var raksturot.
Jau ne reizi vien pierādījies – ja viņš kaut ko ieņēmis galvā, tad maziem solīšiem iet uz mērķi un gandrīz vienmēr arī sasniedz,” Jānis turpina.
“Viņam bija sapnis par savu mazu zemes gabalu un māju uz tā. Kad sākām studijas, mani divus gadus veda uz to savu zemes pleķīti un teica, ka tur cels māju. Bija daudz dažādu derību, kad tā būs, bet… lēnā garā, un šogad tajā mājā ir jau iekārtojies,” Jānis min zīmīgu piemēru drauga uzņēmībai.
“Viņš savu māju izsapņoja uz rūtiņu lapas. Uzzīmēja skici un pēc tās arī radīja. Esmu viens no retajiem, kam paveicies skici redzēt. Var teikt, ka māja tieši tāda arī ir, kā toreiz uzzīmēja.”
Vizītkarte
Ivars Šekavs
- 35 gadi.
- Precējies, 5 gadus vecs dēls.
- Studējis Latvijas Lauksaimniecības universitātē lauksaimniecības uzņēmuma vadību.
- Dzīvo Grobiņā paša celtā mājā.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.
