Inga un Andris Alkšņi ir audžuvecāki. Tas ir viņu darbs,
par ko tiek saņemts atalgojums. Tomēr pieņemt ģimenē bērnus, audzināt viņus un
uzskatīt to par darbu nav nemaz tik vienkārši. Saņemts arī norādījums – nepieķeries!
Bet vēlāk Andris teiks: kā gan lai nepieķeras!? Atvadoties no audžubērna, kad
viņu kāds nolēmis adoptēt, acīs vienmēr ir asaras.   

Valsts svētku
svinīgā pasākumā Dunikā dzīvojošā ģimene no pašvaldības  saņēma paldies. Kā šie vārdi iespaidoja
pateicības saņēmējus? “Kamēr sēdēju un skatījos, kā citi saņem balvas,
nekāda vaina jau, bet kad pašai bija jāpasaka kāds vārds, tā apraudājos, ka
nedēļu nevarēju nomierināties,” atzīst Inga. Tas esot stimuls darīt vēl
labāk.

Savā ģimenē
bērnus Inga ar Andri uzņem jau piecus gadus. Pa šo laiku pie viņiem dzīvojuši
seši bērni. “Paklausoties, kā citi stāsta par saviem audžubērniem, mēs varam
teikt, ka mums ir ļoti veicies, jo mums ir patiešām labi bērni bijuši. Nav nekādu
problēmu, ka muktu, zagtu,” stāsta Inga.

Tomēr laika gaitā
nācies sastapties arī ar apkārtējo ļaužu neizpratni un jautājumiem – kāpēc tas
tiek darīts? “Kad runāju ar radiem, man viena tante paprasīja – tev taču
kaut ko maksā par tiem bērniem? Es saku, jā, saņemu uzturnaudu un mana alga ir
astoņdesmit latu. Viņa saka: tad kaut kāds labums tev taču ir no tā, tev daudz
naudas tagad ir. Bet es no savas naudas vēl piemaksāju, lai visu to, ko viņi
grib, dabūtu. Viņa prasa, kāpēc tad tas jādara? Ne katrs to var darīt. Viegli
nav,” sarunas sākumā saka Inga.

Ar Andri
dunicniece iepazinusies pirms 10 gadiem, kad strādājusi atpūtas bāzē
“Bārtas krasts”, kas patlaban vairs nedarbojas. Pēc tam Inga
aizbraukusi strādāt uz Spāniju. Kad tur nekas nav izdevies, devusies uz Īriju
jau kopā ar Andri. Pirmo gadu nekādu lielo naudu nopelnīt arī tur nav izdevies.
Pieticis vien parādu atdošanai. Gada laikā tikai apjautuši, kāda dzīve ir
ārzemēs. Nostrādāti vēl trīs gadi, un par sapelnīto naudu Inga nopirkusi māju. 

Plašāk lasiet laikraksta “Kurzemes Vārds” 20. decembra numurā.

#kvards-20131220-06#