Ar Latvijas dārzkopības šūpuļa – Bulduru Dārzkopības vidusskolas – apmeklējumu otrdien sākās Grobiņas pagasta ļaužu ekskursija. Tā turpinājās Zemgalē, kur viņi apmeklēja “Bauskas alus” ražotni un Lauksaimniecības mašīnu muzeju, kā arī iepirkās Zaļajā tirdziņā. “Tas bija ne tikai izklaides brauciens, lai pagasta ļaudis izrautos no ikdienas rutīnas. Dārzkopības vidusskola tika izraudzīta ar nolūku, jo mūsu ļaudis paši ir aktīvi dārzkopji, tāpēc labprāt vēlējās uzzināt ko jaunu,” sacīja Grobiņas Pagasta padomes uzņēmējdarbības konsultante Anna Viņķele.

Mācās tikai latviešu valodā

Bulduros ekskursantus sagaidīja un par dārzkopības vidusskolas vēsturi pastāstīja puķkopības pasniedzēja Anita Onkele, kura tur bija skolotāja jau tad, kad pirms vairākiem gadu desmitiem mācījās rajonā pazīstamā floriste, ziedu dizaina studijas “Liepzars” vadītāja Biruta Ignatova.

Izrādās, tieši Bulduros likti pamati latviešu daiļdārzniecībai. Tas noticis pirms gandrīz 100 gadiem. Skolas vietā kādreiz atradusies Bilderliņu muiža, kur 1910.gadā organizēti pirmie dārzkopības kursi tieši latviešu jauniešiem. Gadu vēlāk uzcelta pirmā mācību ēka, kuras būvniecībai 20000 zelta rubļu dāvinājusi Šoha firma ar novēlējumu: “Latviešu jauniešiem, latviešu valodā, dārzkopības apmācībai”. “Varam lepoties ar to, ka šeit vienmēr mācības notikušas tikai latviešu valodā, lai arī zinības pie mums apguvuši arī ārzemju jaunieši. Zviedri, poļi un lietuvieši apguva latviešu valodu, lai varētu te mācīties,” palepojās A.Onkele.

Pirmā skolas ēka pašlaik gan ir avārijas stāvoklī un to jau daudzus gadus nelieto. Otra, daudz plašāka ēka, uzbūvēta 1930.gadā, tā ir restaurēta ar moderniem materiāliem un tiek iznomāta citiem uzņēmumiem. Jaunā Bulduru Dārzkopības vidusskolas ēka tapusi jau padomju laikā, un tā funkcionē arī pašlaik.

Visa skolas teritorija ir viens liels parks un dārzs, kur pie katra auga piestiprināta plāksne ar tā nosaukumu. Tas nepieciešams studentu praksei. “Kā tad dārzkopis var strādāt, ja viņš dabā nepazīs augus?” retoriski jautāja A.Onkele.

Ir atsevišķas flokšu audzes, rozārijs, kur augsne sagatavota metra dziļumā. Tāpēc arī rozes zied kupliem, krāšņiem ziediem. Īpaši kupli skolas teritorijā zaļo rododendri. Pie skolas ēkas sienas ir arī dabiska pļava, ko sauc par nezālienu. Tur brīvi ļauj augt visām iespējamām nezālēm, lai arī tās topošie dārzkopji prastu atšķirt. Bez tam kādā nostūrītī aiz veca šķūnīša tika pamanīta arī latvāņu audze. Kādiem nolūkiem – to neizdevās noskaidrot.

“Skolotāji var tikai parādīt ceļu, kurp jāiet. Ko šajā ceļā darīt un kāds būs rezultāts, atkarīgs no paša dārznieka,” A.Onkele piebilda. Bez tam viņa bijusi skatīt Nīcas daiļdārzus un izteica par tiem sajūsmu.

Par alus kvalitāti nesūdzas

Tālāk ceļš veda uz Bausku, kur ekskursanti iepazinās ar ražošanas procesu SIA “Bauskas alus”. Tiem, kas ir apmeklējuši “Līvu alus darītavu”, lielu iespaidu šī ražotne neatstāja, jo Liepājas uzņemums ir daudz jaunāks un modernāks. Taču jāņem vērā, ka “Bauskas alu” uzskata par vienu no labākajiem Latvijā, tāpēc vien bija vērts uzzināt, kā šis labums top.

Aptuveni 70 cilvēku kolektīvs gadā saražo 500000 hektolitru dzērienu. Viena trešdaļa no tiem ir “Bauskas gaišais speciālais”, otra trešdaļa – “Bauskas tumšais speciālais”, atlikusī trešdaļa –bezalkoholiskie iesala dzērieni “Veselība” un “Porteris”. Izrādās, uzņēmums nenodarbojas ar eksportu, visa prece paredzēta Latvijas tirgum. Un tomēr jāatzīst, ka arī šo alu par Latvijas preci var dēvēt tikai daļēji. Daudzas izejvielas tiek iepirktas ārzemēs, jo tā iznāk lētāk. Taču garšai nav ne vainas. Vismaz no Grobiņas pagasta ļaudīm neviens par “Bauskas alus” ražojumu nesūdzējās.

Uzņēmumā iekārtota degustācijas zāle, kur pēc ražotnes apmeklējuma ekskursanti produkciju var nobaudīt kopā ar uzkodām, iegādāties dzērienu speciālā iepakojumā un kopā ar suvenīriem.

Retro spēkratu paradīze

Brauciena nākamais mērķis bija Zemnieku sēta un Lauksaimniecības mašīnu muzejs Bauskas rajona Gailīšu pagastā. Ļaudīm bija interesanti aplūkot, kādas tehnoloģijas lauksaimniecības darbos izmantojuši viņu senči. Pirms 100 gadiem daudzviet sētās bijis tā saucamais piedziņas rats, kam dzina apkārt zirgu un tādējādi darbināja kuļmašīnu. Tāpat senatnes auru varēja izjust senču mājā, kas iekārtota atbilstoši tā laika dzīvesveidam un iespējām.

Taču visinteresantākais šajā muzejā ir automašīnu angārs, kur novietoti dažādi retro spēkrati – vieglās un kravas automašīnas, kā arī ugunsdzēsēju braucamrīki. Viens no vecākajiem spēkratiem ir 1915.gadā ražots “Ford” kravas automobilis. Turpat var ieraudzīt kara laika vilīti – amerikāņu džipa vectētiņu, ko sabiedrotie Otrā pasaules kara laikā piegādāja Sarkanajai armijai, “ZIS” limuzīnu un arī jaunākus braucamrīkus, kurus reizēm vēl var pamanīt arī uz ceļiem, –  automobiļus “Zaporožec”, “Volga” un “Žiguļi”.

Noskaidrojās arī interesanti fakti par automobiļu vēsturi Latvijā. Izrādās, pagājušā gadsimta 30.gados Latvijā bijis 10000 automobiļu, kas ir ļoti mazs skaits. Paši braucamrīki nav bijuši pārāk dārgi, taču tos nepirka, jo daudz izmaksāja to uzturēšana. Ik gadu vajadzēja maksāt automašīnas nodokli – 10 latu par katriem 100 kilogramiiem, tātad aptuveni 150 latu. Degviela santīmos maksājusi tikpat, cik tagad. Bet pats galvenais iemesls, kāpēc autotirgus neattīstījās, – bija ļoti maz ceļu, pa kuriem varēja izbraukt automašīnas. Tāpēc daudzi labāk turējās pie vecā, labā zirga, kam, starp citu, tolaik arī bijusi tieši tāda pati pase kā cilvēkam.

Viktors Ulberts,
“Kurzemes Vārds”

Ekskursanti no Grobiņas pagasta priecājas par flokšu dobēm, kuru izveide ir kāda Bulduru Dārzkopības vidusskolas absolventa diplomdarbs.

Pēc vairākām ekskursijā pavadītajām stundām “Bauskas alus” degustācijas zāle visiem šķita kā oāze.