Kā pārliecinājies vietējais putnu pētnieks Tālivaldis Ķeris, ziemas sākums Priekules pusē bijis samērā silts, tādēļ daudzi putni nav devušies uz dienvidiem, bet uzturas dzimtajā pusē. Par to, ka dienas kļuvušas īsas, satraukumu neizrādot paugurknābja gulbji, kas atraduši neaizsalstošas ūdenstilpes un jūtas tajās omulīgi. “Barību sev lielie putni spēj atrast, un tas ir viens no iemesliem, kāpēc tie nedodas projām,” atzina priekulnieks.

Savas zemnieku saimniecības “Elkuciems” apkārtnē viņš pirms dažām dienām redzējis arī vairākus ziemeļu gulbjus un zivju gārni, par kuru juties izbrīnīts. “Tagad, kad dīķis pārvilcies ar plānu ledus kārtiņu, zivju makšķernieks kaut kur pazudis, tomēr domāju, ka tālu nebūs aizlidojis,” viņš teica.

Staigājot pa mežu, putnu draugs novērojis sīkos putnus. To ir pārsteidzoši daudz. Dažādas zīlītes, stērstes un pat pelēkie strazdi. Tiklīdz temperatūra nokrītoties zemāka, no mežaudzes sīkie putni pārceļoties uz dārzu, kur tiem iekārtota barotava. “Bads nav brālis, tas liek aizmirst piesardzību,” smejas māju saimnieks. Viņš secinājis, ka palikt dzimtajā pusē galvenokārt mēdzot vecāki putni, bet jaunie, ja tiem nekas nekait, dodoties projām. Iespēja tikt pie barības pamudinot uzturēties savas ligzdošanas vietas apkārtnē arī pūces. Nometnieki esot kļuvuši arī sīļi.

Pēteris Jaunzems,
“Kurzemes Vārds”