Liene Kupiča
"Kurzemes Vārds"
Viņa iepazīstinās ar otaņķnieku dāvināto lietu ar stāstiem jauno apmešanās vietu. ”Man šī būs pirmā Muzeju nakts,” saka Otaņķu vēstures liecību glabātāja, iekārtojot telpas, cenšoties gadu gaitā iegūto vēstures mantojumu sadalīt tematiski.
Lietas ar stāstu un senu darbarīku kopijas
Otaņķu senlietu krātuves mājvietas meklēšana un iekārtošana norit jau ilgus gadus, tagad pamazām darbi tuvojas noslēgumam, risinot vairākus tehniskos un labiekārtošanas jautājumus.
Iekārtošanas darbi vēl turpināsies palīgēkā, kur iepriekš Rudes skolas audzēkņiem notika amatu mācības stundas, bet vēl agrākos gados šai ēkā bijuši dzīvokļi dažiem skolas darbiniekiem.
Pirmajā stāvā atradīsies lielākie un smagākie eksponāti, kā greznas koka pūra lādes un citi, kurus nevar uznest pa ēkas stāvajām un šaurajām kāpnēm. ”Otrajā stāvā jāpabeidz priekštelpa, tad jau varēšu ievest parādīt, kā notiek senlietu sakārtošana apskatei,” viņa piebilst.
Šeit vienā telpā ir sakārtotas mājlietas un sadzīvē izmantojami priekšmeti, bet otrajā telpā – dažādu laiku tehnika – televizori, radio, rakstāmmašīnas, projektori un citi.
Otaņķu pagasta senlietu vākšanu un glabāšanu un vēstures apkopošanu uzsāka Alīda Vārna 2000. gadu sākumā, strādājot Rudes skolā par skolotāju. Vietējie sākuši nest dažādas nozīmīgas mantas, kurām ir vēsturiska vai emocionāla vērtība gan vietējā, gan valsts mērogā.
Viens no nozīmīgiem eksponātiem ir brieža ragu cirvju trīsdimensiju atveidi. ”Tie pastāsta par Otaņķu pagasta senākajiem laikiem, pirmsākumiem.
Proti, rokot dīķi, iedzīvotāji atrada kaula darbarīkus. Oriģināli tika nodoti Latvijas Nacionālajam vēstures muzejam, mums ir 3D printētas kopijas,” saka B. Vāgnere.
Tieši šogad Muzeju naktī plānots interesentus iepazīstināt ar krātuves vērtīgākajiem – senākajiem un vienlaikus mūsdienīgākajiem – eksponātiem un to saistību ar 3D skenēšanu un druku. Tāpat apmeklētājus Rudē priecēs muzikāli priekšnesumi un vairāku veidu ”Mīļāko atmiņu darbnīcas” gan pavisam maziem, gan arī jau pieaugušiem apmeklētājiem.
A. Vārnas aizsākto darbu pārņēma viņas mazmeita Lelde Jagmina, kura tagad ir Nīcas tūrisma centra vadītāja. Darbu senlietu krātuvē viņa pirms vairāk nekā gada uzticēja B. Vāgnerei, kura aktīvi darbojās vietējās interešu kopās un rakstīja projektus.
L. Jagmina kļuva par Nīcas novada kultūras centra vadītājas pienākumu izpildītāju. ”Bija paredzēts, ka es senlietu krātuves lietas pārņemšu uz īsu laiku. Bet tagad izskatās, ka būšu šeit ierakta uz ilgu laiku! Lelde palūdza, lai es viņai izpalīdzu uz kādu laiku, es piekritu,” smejoties teic B. Vāgnere.
Piekrītot izlīdzēt, jāstudē dzīvesvietas vēsture
Viņa pastāsta, ka nav dzimusi Otaņķu vai Nīcas pusē. Šeit viņa ir ienācēja. ”Vispār esmu kuldīdzniece. Aizgāju uz Liepāju, gribēju mācīties par skolotāju, izkritu matemātikas eksāmenā, negribēju iet uz Kuldīgu atpakaļ. Esmu strādājusi par bērnudārza audzinātāju – padomju laikos tas bija iespējams ar vidējo izglītību,” viņa atminas.
Liepājā B. Vāgneres ģimenē, kurā auga divas meitas, bijis divistabu dzīvoklis. Licies, ka ir par šauru, nācis piedāvājums dabūt trīsistabu mājokli Rudē. Vīram šai pusē arī piedāvāts darbs ar pilnībā jaunu ”Kamaz” automašīnu.
”Godīgi pateikšu, ka tad, kad atnācu uz šejieni, nebiju sajūsmā. Te neviena koka nebija, kā tas ir tagad – pa gadiem izauguši,” viņa stāsta. Bērni mācījušies Rudes pamatskolā – par skolu visu mūžu glabā vislabākās atmiņas. Tagad tas B. Vāgnerei pašai daudz nozīmē, strādājot senlietu krātuvē Rudes skolas vēstures muzeja stūrīša iekārtošanā.
Senlietu krātuves mājvieta turpmāk būs baltā Rudes skolas divstāvu palīgēka, kurai blakus jau iepriekš ierīkotais zirglietu šķūnis. Agrāk tajā turēta malka apkurei. ”Papildus jau tam, ko Lelde izdarījusi, iekārtoju skapīti senajiem rokas darbarīkiem,” rādot mietu dzenamo āmuru, saka senlietu krātuves darbiniece.
B. Vāgnere strādājusi Liepājā Apšu ielas aprūpes namā par audzinātāju. ”56 gadu vecumā ieguvu augstāko izglītību kā sociālā aprūpētāja. Tagad man ir 70 gadi un šādos darbos jāspēj turēt līdzi laikam un jaunajiem,” uzsver senlietu krātuves vadītāja.
”Lai arī vairākus desmitus gadu dzīvoju Otaņķu pagastā un visu te apkārt zinu, pazīstu, es daudz ko līdz šim nezināju, tagad iepazīstu savas dzīvesvietas vēsturi, apzinu vecās mājas, cilvēkus,” atklāj B. Vāgnere.
”Ja es ko nezinu, paprasu kolēģei Gitai Vanagai Nīcas krātuvē, arī Alīdai Vārnai, Leldei Jagminai,” viņa teic.
”Kad sāku strādāt, man bija tik daudz materiāla un lietu vienkopus kaudzē, ka atlika vien brīnīties un domāt, no kura gala sākt,” jokojot teic senlietu krātuves vadītāja. Sazortējusi visu krājumu pa kastēm un tagad pamazām izkārto pa tematiskām istabām un stūrīšiem. ”Un papildus pati apgūstu, studēju par šejieni daudz un pulka!” viņa atkārtoti teic.
”Darbs man ir uz pusslodzi, man kā pensionārei – pietiek un ir iespēja aktīvi darboties,” viņa saka. ”Jaunajiem ir citādākas prasības un vajadzības. Turklāt es daudz ko no visa šī zinu, jo esmu laukos augusi, dabūju visu ko darīt, tostarp vēl ar kājminamo ratiņu dziju vērpt. Opis atkal ierādīja zirglietas. Man liekas, ka daudziem jaunajiem būtu grūtāk, ja nav bijusi saskare un interese,” stāsta B. Vāgnere.
”Es saku, ka senlietu krātuve ir iekārtota vecās jaunās telpās jeb tā tagad atrodas jaunās, bet vecās telpās,” viņa norāda.