Liepājas rajona skolu direktoru saimē ir gan pieredzes bagāti skolu vadītāji, gan tādi, kas darbu vadošajā amatā sākuši visai nesen. Pierādījies, ka uz daudzām lietām kolēģi skatās līdzīgi, tomēr dažkārt jauno speciālistu viedoklis atšķiras. Par to, kas šodien aktuāls jauna skolas direktora darbā, uz īsu diskusiju aicinājām Grobiņas vidusskolas direktori Lailu Urbāni, Priekules vidusskolas direktoru Ainaru Cīruli, Aizputes pagasta pamatskolas direktoru Andri Jansonu un Aizputes vidusskolas direktori Livetu Sprūdi.

– Kas šobrīd ir aktuālākais jauna skolas direktora darbā?  
A.C.: – Var runāt par daudzām un dažādām lietām – gan labām, gan ne tik labām, tomēr ir jautājums, pie kura nākas atgriezties vēl un vēlreiz tieši no mācību procesa viedokļa un kas varētu būt saistošs sabiedrībai, proti, salīdzinoši ļoti liela daļa bērnu atnāk uz skolu absolūti nemotivēti mācīties, un, manuprāt, tas ir arī daudzu konfliktu pamats.

A.J.: – Piekrītu, turklāt motivācijas trūkums ir ļoti būtisks. Mēs varam dažādot mācību metodes, darīt jebko, bet nav universālu zāļu, kā rosināt skolēnu mācīties, ja citi faktori apliecina pretējo. Ja skolēns un arī viņa vecāki neizprot vajadzību pēc izglītības. Tas ir kā sisties pret aizslēgtām durvīm. Protams, sadarbība ar vecākiem, kas atbalsta savus bērnus un ir ieinteresēti viņu sekmēs, ir auglīga, tomēr ja dienasgrāmata nav nedēļām parakstīta, ja vecāki nereaģē uz aicinājumiem apmeklēt skolu, tad nav daudz iespēju vēl kaut kā vecākus ietekmēt. Protams, var teikt, ka vecāki ir aizņemti darbā un nevar veltīt tik daudz uzmanības saviem bērniem, kā gribētos, taču jāsaprot arī tas, ka bez sadarbības starp skolu, vecākiem un skolēniem nebūs arī jūtamu sekmju.

L.U.: – Es domāju, ka kolēģi piekritīs – ja pieaugušajiem pirms bērna radīšanas vajadzētu nolikt eksāmenu par to, cik gatavi viņi ir kļūt par vecākiem, ne visi šo pārbaudījumu izturētu, un mēs skolā to redzam īpaši labi. Es šeit runāju par tā saukto vērtību izglītību, kas ir visa pamatā. Skolā iespējams tikai pilnveidot tās zināšanas, kas bērnam iedotas pašā mazotnē, viņa ģimenē. Un mēs aizvien vairāk saskaramies ar to, ka šī pamata nemaz nav. Un tas ir iemesls, kādēļ bērniem trūkst elementāru pieklājības normu izpratnes un cieņas. Sabiedrībā valdošais vērtību sajukums, protams, izpaužas arī bērnos – uzvedības problēmas nereti rodas no tā, ka bērni vairs nesaprot, kam līdzināties.

A.C.: – Un ja mēs cenšamies uz sliktiem pamatiem uzbūvēt otro vai trešo stāvu, tad nav jābrīnās, ka ēka apgāžas.

L.S.: – Tēma, ko aizskāra kolēģi, ir ļoti aktuāla, tomēr jāņem vērā, ka skola atrodas un funkcionē tajā sabiedrībā, kāda eksistē, un direktora uzdevums šajos apstākļos ir strādāt tā, lai sasniegtu pēc iespējas labāku rezultātu. Tāpēc man liekas, ka direktora galvenais uzdevums šodien ir motivēt skolotāju darbam, jo tas ir veids kā tālāk motivēt skolēnus. Tas nav vienkāršs darbs, tomēr kā vienu no risinājumiem es redzu pozitīvās domāšanas modeļa ieviešanu skolā, jo esmu pārliecinājusies, ka bērni uz to atsaucas. Redziet, negatīvā domāšana vairo negatīvo domāšanu, un tas ir kā apburtais loks, ko ir iespējams pārraut tieši skolā. Tāpēc saviem skolotājiem saku, ka katru bērnu jācenšas pieņemt tādu, kāds viņš ir, un ar katru jācenšas strādāt tik daudz, cik tas ir iespējams. Skolas prestižam ir svarīgi sekmju rādītāji, panākumi olimpiādēs, tomēr jāskatās, lai mēs aiz tā nepazudējam svarīgāko uzdevumu – veidot mūsu nākotnes sabiedrību, kurā vieta būs jāatrod visiem – gan nemotivētajiem, gan izcilajiem. Protams, būtu skaisti, ja visi censtos pēc izcilības, vecāki sniegtu skolotājiem atbalstu, tomēr dzīvē ir tā, kā ir, un jāspēlē pēc šiem spēles noteikumiem.

L.U.: – Par to, cik šādai attieksmei ir liela nozīme, pārliecinājos savā skolā. Rudenī 10.klasē pieņēmām arī bērnus ar vienu nepietiekamu vērtējumu, un pēc pusgada varu droši teikt, ka ar viņiem viss būs kārtībā. Viņi, saņēmuši savu otro iespēju, ieraudzīja jaunu mērķi, uz ko tiekties, un ir gatavi to sasniegt.

A.C.: – Var teikt, ka tieši šī spēle ar iedalītajām kārtīm direktoram arī ir pats sarežģītākais uzdevums, jo ir jālavierē starp trumpjiem un sešiniekiem, lai tiktu pie rezultāta. Nevar arī visus spēkus veltīt sadarbībai ar vecākiem, jo tā ir tikai viena lieta. Rezultāts būs tikai tad, ja darbosies visi posmi.

L.S.: – Turklāt jāsaprot arī, ka skolas iespējas iedarboties uz vecākiem, kaut ko reāli ietekmēt, ir visai mazas, gandrīz nekādas.

L.U.: – Un arī bērni klasē ir ļoti dažādi, tāpēc man liekas, ka viens no risinājumiem īpaši sākumskolā varētu būt šie te skolotāju palīgi, par kuriem nu tiek daudz runāts. Tas būtu risinājums manis pieminētā pamata nostiprināšanai un varētu palīdzēt tikt galā ar daudzām problēmām nākotnē.

L.S.: – Jā. Ja agrāk problēmas ar skolēnu sekmēm sākās 7. – 8.klasē, tad tagad tādas ir jau 3. – 4.klases skolēniem.

L.U.: – Noteikti daudz palīdzētu arī skolotāju izglītošana, jo daudziem pedagogiem trūkst zināšanu par to, kā strādāt ar pieaugušajiem, turklāt tādiem, kas nāk ar zināmām pretenzijām. Tas palīdzētu sasniegt vismaz vienu mērķi – labu sadarbību ar skolēnu vecākiem.

– Bet ja mēs runājam tieši par skolas direktora lomu, kā tā mainījusies kopš laikiem, kad paši mācījāties skolā?
A.J.: – Mēs jau sākām runāt par tām vērtībām, un tolaik, kad pats mācījos skolā, mums bija pilnīgi cita vērtību sistēma, cita kārtība. Mēs gribējām līdzināties saviem varoņiem – hokejistam Helmūtam Balderim, motobraucējam Normundam Ērkulim. Un no skolas direktora visi baidījās. Tagad par kosmonautu vairs neviens negrib kļūt un no direktora arī neviens nebaidās. Es nesaku, ka vajadzīga iebiedēšana, tomēr demokrātija aizgājusi mazliet par tālu, un ikviens labprāt redz savas tiesības, bet negrib saskatīt savus pienākumus un atbildību. Un skolēns dažkārt neapzinās, ka ar savām tiesībām kādā brīdī traucē un pārkāpj kāda cita tiesības. Šis varbūt ir tas sliktais. Labais noteikti ir tas, ka direktors vairs skolā nav viens līderis, kuru klausa uz vārda, viņš ir daļa no komandas. Un tikai visiem kopā iespējams ko paveikt.

L.U.: – Šobrīd skolā iespējams tikai komandas darbs, citādi nevar. Citādi nebūs nekādas atdeves, tādēļ administrācija kā viens kodols ar vienotu mērķi ir obligāts nosacījums.

L.S.: – Daudz vieglāk, protams, ir strādāt, ja ir viens, kurš pasaka, jo tad arī atbildīgs viņš viens. Ja lēmuma pieņemšanā piedalās visi, tad visi dala arī atbildību par rezultātu. Vēl viena būtiska atšķirība ir arī tā, ka skolas vadībā nav direktīvu no augšas. Tās, protams, ir likumdošanas ziņā, taču pārējais atkarīgs no katra paša izpratnes. Joprojām vēl ir skolas, kur tiek piekopts autoritatīvs vadības stils, tomēr man nešķiet, ka šādas metodes nes augļus. Ir lielāka kārtība, tomēr tas ir īslaicīgs rezultāts.

A.J.: – Protams, strādājot komandā, jārēķinās, ka arī par kļūdām atbildīga būs komanda, bet skolotājiem dažkārt nepatīk kļūdīties un atzīt savas kļūdas. Man liekas, ka tas ir iemesls, kādēļ ir skolotāji, kas labprātāk paliek tā kā nomaļus, kā agrāk gaida norādījumus no augšas.

L.S.: – Skolotāji vēl baidās kļūdīties, tomēr bērni no kļūdām nebaidās, un tāpēc, par laimi, netrūkst tādu, kas ir aktīvi un aizrauj līdzi arī citus, kas var un grib darboties. Tas dod skolai svaigās un labās lietas, kas tikai krāšņo šo vidi.

L.U.: – Vēl esmu pārliecinājusies, ka ļoti būtiska ir direktora uzticība kā bērniem, tā skolotājiem, savai komandai. Ir svarīgi sadalīt pienākumus un kontrolēt pēc iespējas neuzkrītošāk, paužot, ka esi drošs par saviem kolēģiem un arī audzēkņiem.

A.C.: – Viens no grūtākajiem brīžiem direktoriem ir šī te pedagogu kolektīva izglītošana, pozitīvās attieksmes veicināšana. Pat sarežģītā situācijā tev jāmāk parādīt iespēju un risinājumu, jāpārliecina, ka viss nemaz nav tik slikti.

L.U.: – Un īpaši grūti to paveikt brīdī, kad skolotājs sabiedrībā tiek noniecināts.

A.C.: – Tad jācenšas celt pedagogu pašapziņu un uzturēt to.

L.S.: – Jo tad, ja skolotājs pats nejutīsies nozīmīgs, viņš nevarēs pret savu darbu attiekties ar pienācīgu nozīmīgumu un nevarēs arī bērnu pārliecināt par to, ka mācīties ir svarīgi.

– Bet vai no skolas direktora tagad vispirms netiek prasīts labs administratora darbs, aizmirstot par viņa lomu skolas vides veidošanā?
A.C.: – Jā, saimnieciskās lietas prasa ļoti daudz – kādus astoņdesmit procentus no ikdienas darba, tomēr, to darbu jau nemaz nevar nošķirt. Jāatrod laiks visam.

L.S.: – Galvenais, lai saimnieciskais darbs direktoram nekļūst primārs pēc būtības, nevis stundu izteiksmē.

– Un kam tad jābūt svarīgākajam?
A.J.: – Lai mēs izaudzinām labus cilvēkus. Vienmēr skolā būs kāda trešdaļa izcilnieku un tikpat daudz nesekmīgo, tomēr dažreiz jāaizmirst par cipariem un jācenšas, lai katrs no viņiem kļūtu par labu cilvēku.

L.U.: – Ir viena patiesība – nedari otram to, ko tu negribi, lai dara tev!

A.C.: – Viss, kas vajadzīgs, ir attieksme. Un tas, kas jāatceras ikdienā, ir, lai mēs vienmēr spētu pasmaidīt, aizmirstot par problēmām, kas nāk un iet.

L.S.: – Bet es gribu atgriezties pie mūsu sarunas sākuma, novēlot, lai ikdienas darbā katram pietiek laika padomāt par to, ka pozitīvai domai ir milzīgs spēks!

Anda Pūce,
“Kurzemes Vārds”

Laila Urbāne: “Esmu pārliecinājusies, ka ļoti būtiska ir direktora uzticība kā bērniem, tā skolotājiem, savai komandai.”

Ainars Cīrulis: “Pat sarežģītā situācijā tev jāmāk parādīt iespēju un risinājumu, jāpārliecina, ka viss nemaz nav tik slikti.”

Andris Jansons: “Vienmēr skolā būs kāda trešdaļa izcilnieku un tikpat daudz nesekmīgo, tomēr dažreiz jāaizmirst par cipariem un jācenšas, lai katrs no viņiem kļūtu par labu cilvēku.”

Liveta Sprūde: “Galvenais, lai saimnieciskais darbs direktoram nekļūst primārs pēc būtības, nevis stundu izteiksmē.”