Šovakar, 18. jūlijā, pulksten 20.15 Grobiņā, aktīvā tūrisma centrā “Kuršu vikingu apmetne” varēs noklausīties stāstījumu par veiktajiem arheoloģiskajiem izrakumiem, atradumiem un atklājumiem. Darbi sākās 28. jūnijā, un tos plānots pabeigt ceturtdien, 20. jūlijā.

Pērn iesāktie arheoloģiskie izrakumi šogad turpinājās gan Skābaržkalnā, gan pirmsskolas izglītības iestādes “Pīpenīte” teritorijā. Iesaistījās gan Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes pirmā kursa studenti, kam šī bija prakse, gan otrkursnieki, kas Grobiņā prakses laikā strādāja jau pērn. Par tiem, kas izrakumu laukumos lietū un saulē ir gatavi meklēt vissīkāko vēstures liecību savā no darba brīvajā laikā, prakses un izrakumu vadītājai, Latvijas Vēstures institūta zinātniskajai asistentei Elīnai Guščikai ir liels prieks. “Tas liecina, ka viņus tas ārkārtīgi interesē, ja ir gatavi strādāt šeit, pat zinot, ka nebūs par to ne atzīmes, ne ieskaites. Tas ir pilnīgi brīvprātīgs darbs.” Viņa vairāk uzrauga darbus Skābaržkalnā, jo tur strādā pirmkursnieki, kuriem nav lauka darbu pieredzes. “Viņiem ir dažādi jautājumi, uz kuriem nepieciešams atbildēt.”

Lai atraktu arheoloģisko pētījumu laukumu tādā dziļumā, līdz kādam pētnieki tika pērn, vajadzējis pavadīt ilgāku laiku, nekā domāts. Zeme bijusi smaga. “Mums tur ir dedzis slānis, daudz ogļainu laukumu, ogles ir diezgan lielas,” par darbu gaitu jūlija sākumā “Kurzemes Vārdam” stāstīja E. Guščika. Tobrīd bija pieveikts 1,40 metru dziļš kultūrslānis 32 kvadrātmetru lielā platībā. “Cik dziļi vēl jārok, nezinu. Vienā vietā kultūrslānis ir tumšs, citā gaišs. Vienā vietā ir liela keramikas un dzīvnieku kaulu koncentrācija. Pēc zondējumiem spriežot, līdz cilvēka neskartajam slānim ir vēl kādi septiņdesmit centimetri.”

Pirmdien E. Guščika stāsta, ka joprojām līdz pamatzemei nav izdevies nonākt, lai arī pieveikti jau 1,80 metri. “Lai noskaidrotu, cik vēl dziļi jārok, mums ir vajadzīga garāka zonde.” Pašiem uz vietas esot metru gara, un tā nesniedzoties līdz pamatzemei. Jautāta, vai tas nozīmē, ka izrakumus Skābaržkalnā šogad varētu nepabeigt, viņa attrauc: “Es ceru, ka tas to nenozīmē.” Tomēr atzīst, ka šajā brīdī jūtas mazliet apjukusi. “Ir jādomā, kā to risināt.”

Bērnudārza teritorijā notiekošos darbus uzrauga arheoloģisko izrakumu tehniskais vadītājs Uģis Urtāns. Šajā teritorijā nevarot sūdzēties arī par vēsturisku atradumu trūkumu. Turklāt atšķirībā no pilskalna teritorijas, šeit tie uzieti ļoti nelielā dziļumā. Tas šķiet mazliet pārsteidzoši, ņemot vērā, ka te visu laiku darbojušies cilvēki. Par atbildi Uģis rāda ļoti mazu dzintara gabaliņu, kas, ilgstoši atrodoties augsnē, kļuvis tumšs un matēts. Diez vai cilvēks, mazdārziņā rušinoties, tādu vispār var pamanīt. Bet, ja pamana, nebūdams profesionālis, nevar noteikt, ka priekšmetam ir vēsturiska vērtība.

“Mums šis varētu saukties dzintaru gads. Esam atraduši vairāk nekā desmit dažādu izmēru neapstrādātus dzintarus. Tas varētu liecināt, ka šeit notikusi dzintara apstrāde,” pieļauj U. Urtāns.

Plašāk lasiet laikraksta “Kurzemes Vārds” 18.jūlija numurā.

#kvards-20170718-06#

25Skatīt galeriju