Svētdien Pāvilostā pulcēsies skolotāja Ernesta Šneidera audzēkņi un arī visi pārējie, kas viņu pazina un ciena. Šogad izcilajam pedagogam aprit 115 gadu. Tādēļ viena no atceres sarīkojuma organizatorēm Skaidrīte Solovjova sagatavojusi rakstu par izcilā skolotāja, sabiedriskā darbinieka un pilsētas apzaļumošanas pamatlicēja dzīvi.

Saņem Triju Zvaigžņu ordeni

Piemiņas pasākumu organizē Sakas novada dabas draugi, kuri uzņēmušies rūpes par skolotāja atceres sarīkojumu norisi un cīnās par E.Šneidera laukuma sakopšanu. Iesaistījies arī Pāvilostas Novadpētniecības muzejs, kas sistematizē un glabā skolotāja rakstīto hroniku, un Mākslas skolas audzēkņi. Viņi jau vairāk nekā 10 gadu izglītojas ēkā, kurā no 1922. līdz 1948. gadam par skolas pārzini strādāja E.Šneiders un viņa dzīvesbiedre matemātikas skolotāja Ida.

Skolotājs dzimis 1982.gada 22.decembrī toreizējā Dzērves pagasta Gravu mājās. Ganu gaitas viņš sācis tēva saimniecībā, vēlāk mācījies Apriķu pamatskolā, ko 1910.gadā pabeidzis ar izcilību. Pirmā pasaules kara laikā E.Šneiders, būdams karavīrs, nonācis četrus gadus ilgā vācu gūstā. Bet 1920.gadā viņš atgriezies Latvijā, nokārtojis eksterna minimumu skolotāja tiesību iegūšanai un kopā ar dzīvesbiedri pārcēlies uz Pāvilostu. 1929.gadā ar Izglītības ministrijas priekšlikumu Pāvilostas skolas pārzinim piešķirts Latvijas II šķiras Triju Zvaigžņu ordenis par nopelniem izglītības laukā.

Glābj no nepatikšanām

“Ernests Šneiders bija liela personība. Reizē skolotājs, audzinātājs, stingrs un prasīgs, rūpīgs saimnieks, savas skolas direktors, ciema un valsts patriots. Gudrs, pieredzējis, prata vairākas valodas,” atceras skolotāja bijušais audzēknis Haralds Lukševics. E.Šneidera vācu valodas prasme glābusi daudzus pāvilostniekus no nepatikšanām 1944.gada ziemā, kad puikas, neko ļaunu nenojauzdami, iztukšojuši vācu munīcijas noliktavu. Šo puiku starpā bijis gan H.Lukševics, gan E.Šneidera dēls Gaidis.

“Ernesta Šneidera sirdslieta bija vēsture,” stāstīja Arnolds Ziediņš. “Stundās viņš stāstīja daudz plašāk, ne tikai to, kas bija mācību grāmatā. Bija ļoti prasīgs. Atbildēt izsauca divus skolēnus reizē. Ja viens ko nezināja, jautāja otram.” Vēl skolas pārzinis bieži rīkojis pārgājienus un ekskursijas uz Saļienu, Cīravu, Dzērvi. Ceļā stāstījis par vēsturiskajām vietām, kam braukts garām.

Par izcilā pedagoga muzikalitāti runāja Kārlis Matisons: “Šneiders mīlēja mūziku. Lieliski spēlēja vijoli, mācīja saviem audzēkņiem gan garīgas, gan patriotiskas, gan tautas dziesmas.”

E.Šneiders arī neatlaidīgi strādājis, lai skolas bēniņos izveidotu muzeju. Daudzi eksponāti karā un skolas pārcelšanās laikā gājuši zudumā.

Ne mazums darīts ciema apzaļumošanas labā. Koki toreizējā Tirgus laukumā un ielu malās stādīti katru pavasari un rudeni. To pedagoga vadībā veikuši skolēni. Un tā skolēnos viņš pratis ieaudzināt darba mīlestību un cieņu pret lietām, ko citi un paši gatavojuši.

Atgriežas slims un garīgi salauzts

E.Šneiders vēlējies uzcelt jaunu skolu un veicis pat būves priekšdarbus. Taču Otrais pasaules karš iecerēto izjaucis. Pēc kara gandrīz gadu skolotājs bijis izsūtījumā Krievijā, bet mājās atgriezies slims un garīgi salauzts. Tomēr viņš turpinājis strādāt skolā, līdz 1948.gadā ideoloģisku iemeslu dēļ atbrīvots no darba.

Jau tā paša gada 19.decembrī notika cienījamā skolotāja bēres.

Tomēr misija izglītot bērnus dzimtā turpinās – E.Šneidera meita Velta un mazmeitas Sallija, Dagnija un Solveiga arī izvēlējušās skolotāja profesiju.

“Vecajā grāmatā Bībelē ir vārdi “pieminiet savus vadītājus”. Tātad pareizi darām, Šneideru pieminot. Mēs varam, viņa dzīvi un darbu iztirzājot, saskatīt tur vērtīgo un mācīties savu dzīvi neizniekot. Izmantot visas dotās iespējas un darīt to, kas var būt cilvēkiem par prieku, par atbalstu,” uzskata K.Matisons.

Kopš 1992.gada katru piecgadi Pāvilostā tiek atzīmēta skolotāja jubileja. Uzstādīts piemiņas akmens un Tirgus laukums pārdēvēts E.Šneidera vārdā, skolotāja piemiņai iestādītas trīs liepas, sarūpēta ziedu laiva un uzstādīta laukuma nosaukuma zīme. Arī šogad Sakas novada Dabas fonds organizē piemiņas sarīkojumu. Svētdien pulksten 13 tiks aizdegta svece un nolikti ziedi E.Šneidera atdusas vietā Pāvilostas kapsētā. Pulksten 14 evaņģēliski luteriskajā baznīcā piemiņas dievkalpojumu vadīs mācītājs Jānis Bitāns, piedalīsies arī rajona Kultūras nodaļas koris “Lira”. Pēc dievkalpojuma E.Šneidera laukumā iedegs egli, bet visi, kas viņu pazina, tiksies Pāvilostas Mākslas skolā.

Uzziņai

Izraksti no Ernesta Šneidera piezīmēm

– 1922.gada 29.oktobrī. Skolas iesvētīšana. Piedalās arī Sakas pamatskolas pārzinis E.Ernhards, norādot, ka paiet 50 gadu, kopš Sakā dibināta pirmā skola.
– 1926.gadā. Skolēni ekskursijā apmeklē pliena lauztuves pie Saļienes brasla, terpentīna tecinātavu un Dzinteres pilskalnu Apriķos.
– 1928.gadā. Atklāj pieminekli Stembres kapos Sakā. Valsts 10 gadu jubilejā dēsta trīs ozolus pie Brāļu draudzes baznīcas.
– 1928.gadā. Ekskursija uz Salienu, kur apmeklē Braslas sēkli, kaļķa cepli, muižu, baznīcu, Mucenieku mājas, meža novērošanas torni, dzirnavas. Mērķis – ģeogrāfijas un vēstures motīvi.
– 1929.gadā. Pāvilostai 50 gadu. Apmeklē prezidents Zemgals.
– 1931.gadā. Ekskursija ar velosipēdiem pa maršrutu Pāvilosta – Labrags – Jūrkalne – Alsunga – Gudenieki – Apriķi – Pāvilosta.
– 1932.gadā. Uz Liepāju brauc pa jaunatklāto dzelzceļu.
– 1936.gadā. Meža dienām priežu un papeļu dēstus ņem no Saļienas mežniecības koku skolas. Skolēni gatavo uzrakstus un uzstāda vēsturiskās vietās.

Sakas novada ļaudīm piemiņas brīžu vērti bijuši vairāki atceres notikumi:

– 2006.gada vasarā 70. pastāvēšanas gadu atzīmēja Grīņu rezervāts. To nepiedzīvoja mežsargs Valdis Grunskis. Vecie ļaudis sāpīgi atceras to, ka nav spējuši nosargāt Grīņu katoļu baznīcu, ko 1997.gada vasarā aizveda uz Kolku.
– 2007.gada novembris. Atmiņu sarīkojums “Dzintarjūras” zvejniekiem – kopš kolhoza dibināšanas aprit 60 gadu.
– 2007.gadā 60 gadu aprit arī Pāvilostas bibliotēkai. Tā pārcelta no vienas mājas uz citu, līdz tagad ieguvusi mājvietu Sakas Novada domes ēkas otrajā stāvā. Piemiņas brīdī to nepieredzēja Pāvilostas bibliotēkas dibinātāja un ilggadēja vadītāja Emīlija Beihmane.

Ilze Lanka,
“Kurzemes Vārds”