Skaistā vietā, kur skanējuši pēdējie Otrā pasaules kara šāvieni, kur no Sepenes ezera iztek Vārtājas upe, dažu gadu laikā radīta gleznaina atpūtas vieta, ko saimnieks nosaucis par “Kurzemes pērli”. Sākotnēji ģimenes atpūtas vietai iecerētais ezera krasts tagad uzņem gan dabas cienītājus, gan kāzu viesus. “Kurzemes pērles” saimnieks ir Ojārs Prelgauskis, kurš pazīstams arī kā SIA “Mans 1” līdzīpašnieks. Omulīgais vīrs – varētu teikt, labākajos gados – laipni sagaida viesus, izrāda to, kas sabūvēts, un nepiespiesti stāsta, kā “Kurzemes pērle” radās.

Neļauj iegādāties rīdziniekam

“Jau pirms desmit gadiem mani urdīja doma, ka vajadzētu dabūt īpašumā kādu mazu zemes pleķīti pie ūdens, tur uzbūvēt mājiņu un brīvajos brīžos doties atveldzēt dvēseli.” Tā kā Ojārs nodarbojies ar kokmateriālu biznesu, labi kontakti izveidojušies ar mežsaimniecības pārstāvjiem. Ieteicies, lai padod ziņu, ja padzird par iespēju iegādāties kādu zemes stūrīti pie ūdens.

Gaidīt vajadzējis diezgan ilgi – vairākus gadus, līdz viens no mežziņiem informējis, ka Sepenes ezera krastā esošā zemes gabala īpašnieks grasoties to pārdot rīdziniekam, kurš jau iemaksājis rokasnaudu. Ojāram vajadzējis par to samaksāt dubultā. Tai pašā laikā viņš norāda, ka tobrīd īpašuma cena vēl bijusi pieņemama un to varējis atļauties. Ja līdzīgs īpašums būtu jāpērk tagad, diez vai Ojārs būtu ar mieru to darīt.

Tā viņš ticis pie 50 hektāriem zemes ezera krastā, kur acis priecē gleznaina ainava.

Slavē gan bērnus, gan darbiniekus

Jau drīz Ojārs sapratis, ka īpašums tomēr ir tik liels, ka saviem spēkiem nebūs iespējams visu teritoriju sakopt un arī vienas ģimenes atpūtas mājiņas dēļ nav vērts. “Sākumā mēģināju to darīt, bet slodze iznāca daudz lielāka, nekā prieks,” atzīst Ojārs. Tad radās doma par kempinga izbūvi. Tā kā jau bijusi pieredze Eiropas naudas piesaistīšanā, tas darīts arī kempinga izveidē. “Lielu darbu ieguldījām. Darīju to ar domu, ka man ir četri bērni un lai būtu vieta, kur visiem kopā mācīties strādāt. Labāk, lai to māca savējais, nekā svešais. Un tagad arī visus darbus lielākoties padara mani bērni. Pa ziemu studē, pa vasaru strādā.”

Trīs cilvēki kempingā veic algotu darbu. Ojārs paslavē brāļus Rudaiķus, kuri ir vietējie Kalvenes ļaudis un ļoti noderīgi darbinieki ar prasmīgām rokām. 4,5 hektāru lielajā ābeļdārzā strādā dārzniece Marita Zvirbule, lai arī ne diplomēta, taču talantīga un darbu veic ar lielu entuziasmu. “Šie cilvēki ir mūsu zelta tīrradņi,” priecājas kempinga saimnieks.

Nedēļas nogalē vietu vairs nav

“Kurzemes pērle” atrodas sešus kilometrus no Rīgas – Liepājas šosejas. Lai nokļūtu pie Sepenes ezera, jāizbrauc cauri īstiem Latvijas džungļiem, tātad tā ir pateicīga vieta tiem, kas vēlas aizbraukt tālu prom no civilizācijas trokšņiem.

Atpūtniekiem pieejamas 12 divvietīgas mājiņas, kas aprīkotas ar visām labierīcībām. Atsevišķi izīrējama ir lielā māja, kurā atrodas 14 guļvietu, kamīnzāle, biljards. Tā atrodas pašā ezera krastā. Turpat līdzās ir pirts un ūdens baļļa. Ojārs piebilst, ka baļļu vislabāk izmēģināt ziemā, jo neesot nekas labāks, kā sēdēt karstā ūdenī un elpot dzestro gaisu. Starp citu, lielā māja ir vienīgais “Kurzemes pērles” objekts, kas atpūtniekiem pieejams ziemā.

Par atsevišķu samaksu var dabūt ūdensvelosipēdu, arī laivas, ko iecienījuši makšķernieki. Par šo nodarbi kempingā atsevišķi nav jāmaksā, jo ezera apsaimniekotājs ir “Latvijas Valsts meži”, tāpēc vajadzīga tikai oficiālā makšķerēšanas karte.

Vēl iespējams iznomāt atsevišķas nojumes ar terasēm, kur var sarīkot lielākus pasākumus bez nakšņošanas. Piemēram, nesen to izbraukuma sēdei izmantoja Liepājas Rajona padomes deputāti.

Par klientu trūkumu Ojāram sūdzēties nevajadzētu, jo nedēļu nogales kempingā jau ir aizņemtas līdz pat septembrim. Tomēr viņš skeptiski vērtē iespēju, ka Latvijā tūrisms būs viena no ienesīgākajām nozarēm. Katrā ziņā Turcijas vai citu dienvidu kūrortu līmeni mums nesasniegt. Tāpēc nepieciešama cita pieeja.

“Es šeit atpūtu organizēju tā, lai kempings nebūtu pārslogots, kaut arī platības ziņā te varētu uzņemt pat tūkstoti cilvēku. Cenšos raudzīt, lai šeit ir neliels cilvēkus skaits. Orientējos uz tiem, kuri grib atbraukt atpūsties mierā un klusumā. Man nav vajadzīgas lielas un skaļas kompānijas, kas uzcels telšu pilsētiņu un skaļi uzdzīvos visu nakti. Ko tad teiks tie, kas maksāja naudu par mājiņām, lai atrastos klusumā? Cits par to dusmojas, tomēr ir jāpieņem, ka saimnieks esmu es, tāpēc arī nosaku noteikumus,” norāda Ojārs. Izņēmums esot kāzu svinības vai uzņēmumu sporta svētki. Taču tad aiz kāzu viesiem vai svētku dalībniekiem kempinga durvis aizveras, lai nebūtu neviena sveša cilvēka, kuram traucētu kāzu gaviļnieki vai otrādi.

Izbrāķē sīkuma dēļ

Nav jau tā, ka Ojāram ar kempinga izveidi viss veicies gludi. Par dažām situācijām viņš vēl tagad izjūt mieles. Noraidīts projekts par viesu mājas būvniecību kempinga teritorijā, kur tiktu organizēta arī atpūtnieku ēdināšana. Ojārs neko neiebilstu, ja noraidīšanai būtu kāds būtisks iemesls, bet, viņaprāt, notikusi augstākā mērā cūcība. “Apmēram desmit tūkstošus latu iztērēju, lai sagatavotu tehnisko projektu un citu dokumentāciju un varētu pretendēt uz Eiropas naudu. Noraidījumu pamatoja ar to, ka tehniskajā projektā figurē 118 kvadrātmetru grīdas dēļu, bet nav minēti četri kvadrātmetri flīžu, kas ir fiksēti tāmēs. Starpība – 48 lati. To uzskatīja par tik būtisku nesakritību, lai projektu noraidītu,” ir sašutis Ojārs.

Otra nejēdzība saistīta ar reklāmas stenda un norādes izvietošanu Rīgas – Liepājas šosejas malā. Kad “Kurzemes pērles” īpašnieks to uzstādījis tieši pie pagrieziena, kas ved uz kempingu, no autoceļu uzturētājiem saņēmis draudu pilnu vēstuli, lai novācot norādi, citādi būšot tiesu darbi. “Kad painteresējos, kas par lietu, izrādījās, ka norāde drīkstētu tur atrasties, ja pagrieziena ceļš aizvestu tieši līdz objektam. Bet līdz “Kurzemes pērlei” jāveic vēl viens pagrieziens. Tātad – nedrīkst! Bet kāpēc? Vai kādam traucē? Tāds esot likums. Tad vajag mainīt stulbus likumus! Tagad esmu spiests turēt reklāmas stendu ar kempinga norādi piecdesmit metru no ceļa otrā pusē, kā tas paredzēts ārpus apdzīvotām vietām. Iznāk, ka man reklāmas stends ir, bet tas nepilda savas funkcijas,” Ojārs ir sarūgtināts.

Netrūkst kara liecību

Līdz ar zemes iegādi Ojārs daudz ko vairāk uzzinājis par šīs vietas vēsturi. No Sepenes ezera iztek Vārtājas upe, Otrā pasaules kara pēdējās dienās te bijusi frontes līnija. “Tās ir muļķības, ka 8.maijā visur apklusa ieroči un beidzās karš. Vietējie iedzīvotāji man stāstīja, ka vēl 9.maijā te abas puses blieza virsū viena otrai uz pilnu klapi. Un Vārtājas upe ir pēdējās kara dienas robeža,” stāsta Ojārs.

Vēstures liecības viņu interesējot, tāpēc arī devies mežā ar metāla detektoru. Pirms pāris nedēļām atradis, iespējams, tanka “Josif Staļin” kāpurķēdes velkošo riteni – zvaigzni. Meži vēl esot pilni ar kara liecībām. Vienu brīdi iešāvusies prātā doma kara mantu meklēšanu pārvērst par vienu no tūrisma izklaidēm. “Taču ātri vien pārdomāju. Tas ir pārāk bīstami. Negribu, lai kāds nejauši uzdurtos mīnai…” nosmej Ojārs.

Viktors Ulberts,
“Kurzemes Vārds”

Klusais un gleznainais ezers visvairāk vilina tos, kuri bēg no civilizācijas trokšņiem.

Ojārs Prelgauskis ir gandarīts, ka darbā kempingā iesaistās visa viņa ģimene.

Šādā romantiskā un labiekārtotā būdiņā pārītis var dūdot par 20 latiem diennaktī.