23. un 24. oktobrī Durbē gaidāmā mūzikas, mākslas un
vietējās ražas festivāla ”Zemlika” koncertu programmu papildina vairāki mūziķi
un to kolektīvi, portālu informē festivāla pārstāvji.

Festivāla koncertu programmu papildina Ēriks Šeno (Eric Chenaux) – piedzīvojumu kārs
ģitārists, dziedātājs un komponists, kas par mājām šobrīd sauc Parīzi. Ilgus
gadus bijis aktīvs dalībnieks dažādos Toronto un apkārtnes eksperimentālās mūzikas
projektos, pēdējā laikā Ēriks sevi velta muzicēšanai vienatnē – ar ievērojamās
Monreālas mūzikas ierakstu izdevniecības ”Constellation” gādību izdoti pieci
viņa solo albumi. Veiklā ģitārspēle līdzās krāšņajai un savdabīgajai balsij un
lirikām, caur ko saklausām tradicionālo tautas mūziku, jauktu ar psihedēlisku
popmūziku un pat kamermūziku – tā laika gaitā kļuvusi par Šeno atpazīstamības
zīmi. No otras puses, nē. Kā gan ar viņam vien raksturīgo virtuozitāti
izspēlētās un žanriski grūti kategorizējamās balādes var būt kaut kas tik
stings kā ”firmas zīme”?

Džons Benss
(John Bence) ir divdesmit gadus jauns
un nupat plašākai publikai sevi pieteicis mākslinieks no Bristoles
Anglijā. Dzīvelīga, nenotverama un šķietami bez iztēles robežām ir viņa daiļrade,
kuras saknes iestiepjas gan no ģimenes mantotajā pamatīgajā klasiskās mūzikas
pieredzē, gan dzimtās Bristoles elektroniskās mūzikas skatuvē. Balss, mājas
apstākļos ierakstītas perkusijas, ierakstītā pārrakstīšana, graizīšana,
līmēšana atkal kopā ir Džona Bensa radošā piegājiena pamatā. Nikolasam Džāram (Nicholas Jaar) pietika izdzirdēt nelielu
un pat neskaidru fragmentu Džona skaņdarba, lai uzreiz ieinteresētos par viņa
mūziku un vēlētos to izdot savā izdevniecībā ”Other People”. Nepagāja ne puse
gada, kad februārī dienasgaismu ieraudzīja Džona Bensa īsspēlējošā debijas
plate ”Disquiet”. 

”Martas
Asinis” ir viena no šobrīd interesantākajām
neatkarīgās deju mūzikas grupām. Tā dibināta 2009. gadā, bet līdz šim izdevusi
jau piecus albumus. Kopš pagājušā gada septembra klausītājiem elektroniski ir
pieejams ”Sestais albums”. Nesen tas dienasgaismu ieraudzījis arī kompaktdiska
formātā. Grupa to dēvē par soli tuvāk patiesībai, un tas ir veltīts
neatkarīgajai deju mūzikai.

”Sestais albums” ir guvis dažādas kritiķu
atsauksmes, kāds žurnāls to sauc par ballīšu mūziku, kurā ”latviešu valoda
traucē grupai kļūt pazīstamai ārzemēs”, Guntars Račs albumu dēvē par ”dienas
lielo atklājumu”, savukārt mūzikas žurnālists Uldis Rudaks savā recenzijā secina:
”Albums ir ausij tīkams, interesantiem skaņu gleznojumiem piesātināts, un
teksti ir literāri augstvērtīgi, lai ”Martas Asinis” varētu uzskatīt ne vien
par modernu, bet arī inteliģentu grupu, kas būtu pelnījusi vietu uz mūsu
skaļāko vasaras festivālu lielajām skatuvēm.” Bez tiem grupa šovasar iztika,
taču uz skatuves Durbē ”Martas Asinis” būs.

Rīzs Čethems (Rhys
Chatham) ir komponists, ģitārists un trompetists no Manhetenas ASV, kurš
šobrīd mīt Parīzē. Daudzi viņam piedēvē rokmūzikas ”DNS pārveidi”, radot jaunu
pilsētas mūziku, kurā sajaucas pagājušā gadsimta sešdesmito gadu minimālismam
raksturīgi virstoņi ar grupas ”Ramones” nerimstošo niknumu. Vai avangarda
teksturālā neviennozīmība ar pankroka elektriskās ģitāras belzieniem.
Pieminētajos sešdesmitajos Rīzu ar elektronisko mūziku un kompozīciju
iepazīstināja Mortons Subotņiks (Morton
Subotnick). Jau nedaudz vēlāk Čethems kompozīcijā skolojās pe Lamontes
Janga (La Monte Young) un spēlēja
Tonija Konrāda (Tony Conrad) agrīnajā
grupā. Minētie, kā arī Terijs Railijs (Terry
Riley) tiek uzskatīti par amerikāņu minimālisma tēviem, un ir lielā mērā
veidojuši Rīza Čethema radošo personību. Viņš pazīstams ne tikai kā ģitārists
un ģitārmūzikas autors, tajā skaitā darba ”Crimson Grail” 200 ģitārām radītājs,
bet arī dažādu pūšaminstrumentu pārvaldītājs. Ar tiem un ģitāru plecā Rīzs
brauks uz Durbi.

Visbeidzot, festivālu
”Zemlika” ar koncertu pagodinās arī Žoelle Nikolā (Joelle Nicolas) jeb ”Verveine”
no Šveices. Pirms aptuveni pieciem gadiem jaunā mūziķe sevi pieteica plašākai
publikai. Tie, kam niķis runāt līdzībās, piesauc ”The Knife”, Andželo
Badalamenti (Angelo Badalamenti) vai
”Broadcast”. Iespējams, sava daļa taisnības viņiem ir, jo ”Verveine” darbus
brīžiem gribas saukt par caur tehno filtrētu popmūziku. Vai otrādi. Bet viņas
hipnotiskā balss, melodiju uzburtais misticisms klausītāju ieved kādā īpašā
labirintā, kur vismazāk gribas runāt vai domāt līdzībās. Gribas piedzīvot to
biedējošo un reizē patīkamo sajūtu, kad virziens uz izeju no labirinta nav
skaidrs. Un tas tav no svara.

Gada sākumā klajā
nāca īsspēlējošais ieraksts ”Antony”, kuram turpinājums tiek solīts jau pavisam
drīz.