Viņš devies aptuveni pusotru tūkstoti kilometru garā maršrutā, lai savāktu ziedojumus ukraiņu fondam “Podiļska gromada” mobilā zobārstniecības kabineta iegādei Ukrainas piefrontes joslā iedzīvotājiem un karavīriem.

Daļu ziedojuma pārskaitīs Ukrainā strādājošās mediķes Sarmītes Cīrules vienībai.

A. Stonis par divu mēnešu gājienu jokoja: “Tas būs mans ilgais ceļš kāpās.”

Piektdien viņu ceļā pavadīja no Grobiņas, un tas bija oficiālais sākums gājienam, kas ilgs divus mēnešus, ja nekavēs ķibeles vai nopietnas problēmas.

Cilvēkiem, kuri šo vīru pazīst, ir zināms, ka viņš jau kopš kara sākuma gādā un ved uz Ukrainu humāno palīdzību, tajā skaitā aizgādājis daudz automašīnu.

Tāpat zina, ka viņš ir neatlaidīgs un nelokāms, ja ko nolēmis – to izdarīs.

Citi jau saka, ka ir dulls, bet par to A. Stonis tikai pasmaida, savukārt ukraiņu draugu raksturojumu trakais latviešu pensionārs uztver ar sirsnību. Jo ir jau arī pensionārs – 61 gadu vecs.

“Kurzemes Vārds” sastapa A. Stoni viņa mājās divas dienas pirms iešanas sākuma pētām lielu ziedotu speciālo mugursomu.

Teica, ka, piepakotai ceļam, nevajadzētu būt smagākai par astoņiem kilogramiem, jo operētas muguras dēļ smagāku negribētu nest.

Tai daudz saišu un stiprinājumu, lai varētu pievienot dažādus papildinājumus, piemēram, aizsargķiveri un ūdens termosu.

Par kaut ko viņam bija skaidrība, kam tas domāts, par kaut ko ne, bet vēl bija laiks iepazīt un saprast.

“Iešu ar izdzīvošanas paketi – ne man sarunātas viesnīcas, ne līdzi telts.

Ņemu dokumentus, guļammaisu, paklājiņu, astoņus pārus speciālas, iešanai piemērotas zeķes, kurās pirksti nesaskaras cits ar citu, minimālu daudzumu higiēnas piederumu, nomaināmu apakšveļu. Medikamenti ir pret sāpēm, saaukstēšanos, plāksteri. Ēdamā tik daudz, lai aizietu no punkta līdz punktam, bet tur vai nu mani pacienās, vai nopirkšu,” viņš cerēja, ka cilvēki būs atsaucīgi un nebūs jāguļ zem klajas debess.

Maršruts izplānots tur, kur ved lielceļi, – lai nonāktu apdzīvotās vietās. Tiesa, grūtāk iet pa cietu pamatu, bet līdzi ir labi trīs pāri apavu – gaisu caurlaidīgas botes un sandales.

“Pirmā diena man būs grūta,”

ukraiņu atbalstītājs paredzēja, jo kājas, kaut arī esot spēcīgas, jutīs slodzi.

“Liepājā pārnakšņošu pie dēla, nākamajā dienā nakti pārlaidīšu pie kursabiedra, kas dzīvo aiz Nīcas. Ieiešu arī Rucavā un pirmdien domāju šķērsot Lietuvas robežu,” viņš plānoja iet 12 stundu diennaktī lēnā solī – ap trim kilometriem stundā –, ieklausoties savā organismā.

Tāpēc, ka veselība klibo, dienā var noiet kā 50, tā arī 35 kilometrus, atkarībā no pašsajūtas.

Konkrēto maršrutu, kas no Lietuvas ievedīs Polijā un tad Ukrainā, zinot tikai viņa ģimene un vēl kāds; dēls un viens ukrainis ar telefona aplikācijas palīdzību sekos līdzi, kā gājējs pārvietojas.

Ukraiņi esot uztraukušies, ka nav pavadošās grupas, bet tā nu A. Stonis nolēmis.

Izklausās kā joks, bet viņš saka: kājām ceļu mēro, jo uz Ukrainu jau ir gan lidojis, gan jaunībā braucis ar velosipēdu, pēdējos gados – neskaitāmas reizes ar automašīnu, tāpēc atlicis viens veids – iet.

Taču ilgais laiks ceļā galvenokārt vajadzīgs līdzekļu vākšanai.

A. Stonis ik dienu savā feisbuka kontā stāstīs par mēroto attālumu, un tur arī redzami ziedojuma konti, kuros var ieskaitīt naudu.

Uz jautājumu, vai tiešām par kaut ko nav bail, viņš atbildēja īsi: “Nē!”

Būdams karadarbības zonā, esot vairākreiz skatījies nāvei zobos, tāpēc pārliecināts: notiks tas, kas lemts, ja būtu citādi, tad nebūtu starp dzīvajiem.

“Savu fizisko izturību zinu, taisu treniņus, bet galvenais – dzīve mani ir pārbaudījusi. Man augsts sāpju slieksnis un liels gribasspēks, tāpēc – es to izdarīšu!”

Uz jautājumu, ko lai novēl ceļā, viņš atbildēja: “Lai es atgriežos dzīvs.”