liepajniekiem.lv
Uz skates nākamo kārtu izvirzīja Nīcas amatierteātri ar Ineses Tālmanes lugas “Cerību ēnā” iestudējumu.
Stāvoklis ir katastrofāls
Portāls jautāja žūrijai, kādas ir amatierteātru problēmas. Valdis Lūriņš bija tiešs: “Jūs varat iedomāties kori, ko vada cilvēks, kurš nepazīst notis? Vai arī deju kolektīva vadītāju, kurš nav bērnībā dejojis? Tas būtu nonsenss un nav iespējams.
Latvijas problēma ir, ka trūkst profesionālu cilvēku, kuri uzņemtos vadīt, virzīt amatierteātru kolektīvus.”
Pēc viņa domām, pat nevajag abu roku pirkstus, lai saskaitītu, cik ir daudzmaz profesionālu cilvēku, kuri strādā ar šādiem kolektīviem. Stāvoklis katastrofāls.
Režisors uzskata, ka šobrīd Latvijas amatierteātris turas uz ļoti liela entuziasma:
“Cepuri nost visu to cilvēku priekšā, kuri vada kolektīvus, jo samaksa ir vairāk nekā smieklīga.
Ja reiz amatierteātris iekļauts Dziesmu svētku programmā, acīmredzot valsts, varbūt pašvaldību, dažu biznesmeņu ieinteresētība vispārējā Dziesmu svētku liktenī nav pietiekama.”
Taču kādā ziņā teātris ir labākā pozīcijā par koriem. “Ar skolu koriem ir ķeza, jo to paliek arvien mazāk, taču teātra pulciņi ir. Katrā ziņā to vairāk nekā amatierteātru pieaugušajiem,” režisors Juris Ločmelis domā, ka amatierteātru kustība nekļūs blāvāka, jo teātrinieku saimē ienāks jaunā paaudze.
Amatierteātru skates ir tāds pats atskaites punkts kā skates koriem, deju kolektīviem.
Atšķirība tāda, ka koriem un dejotājiem repertuāru dod instances, kas rīko Dziesmu svētkus, bet teātru vadītāji spiesti paši atlasīt repertuāru. Ko viņi var izvēlēties, ja kolektīvi tik dažādi –
vienā pagastā lielāks, citā mazāks; vienā vairāk vīriešu, citā viņu gandrīz vai nav.
Režisors mēģina pielāgot lugu, taču nedrīkst tajā daudz mainīt. Brīvākas rokas viņam, ja dramaturgs vairs nav sastopams.
V. Lūriņš salīdzināja ar simfonisko orķestri, kuram jāspēlē simfonija, bet trūkst puses muzikantu, kas spēlētu. Līdzīgi ar teātri – režisori spiesti sameklēt tādu lugu, kurā būtu, kas atveido lomas.
Par dzīves vērtībām
Pats par sevi fakts, ka pagastos darbojas pašdarbības teātris, ir jānovērtē, tāpēc ka aktieri turpina kultūru un uztur ciemā dzīvīgumu. Taču viņi arī riskē, ka tiks vērtēti tāpat kā profesionālu teātru aktieri.
Kāpēc ir prasība pēc kvalitātes? “Ja teātris sapulcinājis cilvēkus skatīties izrādi, tam ir jāpasaka kas būtisks. Par cilvēkiem, cilvēku likteņiem un laiku, kurā viņi dzīvo, kaut arī uz skatuves nav attēlota šodiena.
Svarīgs ir vēstījums, saturs,”
paskaidroja V. Lūriņš.
Uz režisoru gulstas liela atbildība, un no viņa ir daudz kas atkarīgs, tā par izrāžu izvēli teica Nīcas amatierteātra režisore Daina Kandevica.
“Ir ļoti svarīgi, kādu repertuāru režisors izvēlas. Vai nodarbojas ar lētām anekdotēm un tērē laiku vai tomēr grib runāt par lielākām dzīves norisēm, vērtībām,” viņa sacīja.
Nīcenieku iestudētā luga “Cerību ēnā” Nacionālā kultūras centra lugu konkursā ieguva 1. vietu, tātad tai kvalitātes zīmogu uzspiedusi profesionāla žūrija.
“Šī luga ir ieskats no otras puses Rūdolfa Blaumaņa novelē “Nāves ēnā”. Autore Inese Tālmane runā par to, ko dara sievas un kas ar viņām notiek tajā laikā, piecās dienās, kad vīri iet bojā uz ledus gabala,” režisore atklāja interesanto tematu.
Kādā mērā tas skar ikvienu cilvēku, jo katrs piedzīvo laiku, kad kāda tuva cilvēka dzīve sāk izdzist. Kas tādās dienās notiek ar viņa ģimeni?
Darba nosaukums ir “Cerību ēnā”, tātad cerības nevajadzētu atmest līdz pēdējam brīdim. Cik nav pieredzēts, ka, aizvedot tuvāko cilvēku uz slimnīcu, notiek brīnums un viņš tomēr izķepurojas, Daina Kandevica min dzīves piemēru.
Arī Blaumaņa novelē notiek brīnums, un 10 cilvēku izdzīvo. Izrādes vēstījums ir par nepadošanos.
“Otra tēma ir, ka
ekstremālos, grūtos apstākļos cilvēki apvienojas, palīdz cits citam, salīgst mieru, izrunā sasāpējušas lietas un sakārto attiecības,”
režisore vairāk pavēra lugas “Cerību ēnā” iestudējuma priekškaru.
Viņa pateicas aktrisēm, kuru sniegumu žūrija augstu novērtēja. Emīlijas Zaļgas lomā – Indra Štube; Daldu māte – Daira Eglīte; Marija – Aiva Mače; Anna – Ginta Pērkone (vai Krista Pelnēna); Zelma – Antra Mače. Pārējās – Ieva Lindenbauma, Anda Freidenfelde, Evita Sproģe.
“Viņām nekas nebija jātēlo, jo ir no tās vides, par ko lugas stāsts. Lauku cilvēku, zvejnieku tēli – pašas un cilvēki, kas apkārt,” Daina Kandevica min, ka arī lieliskā sadarbība ar izrādes noformētāju Aldi Kļaviņu nostiprinājusi izrādes panākumus.
Režisore ar profesoru jutās uz viena viļņa.
Iesaka iestudēt bērniem
Valdis Lūriņš atzina, ka viņu iepriecināja aizputnieki. Aizputes Tautas teātris iestudēja Andra Niedzviedža lugu “Jūras gaiss”.
“Jebkura pašdarbības kolektīva būtiskākais virziens ir atraisīt cilvēku, padarīt brīvāku, zinātkārāku – es to novēroju,”
viņš dalījās iespaidos.
“Šajā kolektīvā viss nebija līdz galam izdarīts tā, lai mēs to izvirzītu skates nākamajai kārtai, bet bija runa par cilvēkiem, un tas ļoti svarīgi.”
Aizputes režisors Igors Māters bija uzsvēris, ka izrādi veido kopā ar kolektīvu, mēģinot izprast atveidotos cilvēkus.
Izrāžu vērtētāju Juri Ločmeli aizrāva vērgalnieki ar Alana Aleksandra Milna lugu “Vinnijs Pūks un viņa draugi”.
“Bērnu izrādes ieteicamas amatierteātriem, šajā virzienā ir vērts strādāt. Aktieriem citādāks redzējums, jo tās nav līdzcilvēku dzīves, ko viņi atveido. Un bērnu publika ir visjaukākā, tā lieliski liek manīt, kas der, kas neder, uz ko atsaucas, uz ko ne.”
Uzziņai
“Amatierteātru skates 2023” dalībnieki Dienvidkurzemē
- Rucavas amatierteātris, režisore Dace Solovjova;
- Durbes amatierteātris “Dīvatrons”, režisore Inese Ceriņa;
- Nīcas amatierteātris, režisore Daina Kandevica;
- Vērgales amatierteātris, režisore Inese Ceriņa;
- Lieģu amatierteātris, režisore Dace Liepa;
- Aizputes Tautas teātris, režisors Igors Māters;
- Kalvenes amatierteātris, režisore Daiga Freimane;
- Aizputes vidusskolas amatierteātris, režisore Juta Priedniece;
- Grobiņas pagasta Dubeņu amatierteātris, režisore Sabīne Gilma Ulmane.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.