Gadu no gada Durbes muzejā rīkoto atceres pasākumu apmeklē vīri, kas 1991. gada notikumus atceras kā vakar notikušus.

Paši savā starpā atļaujas piebilst, ka jauni klāt nenāk, bet ik pa laikam apmeklētāju skaits sarūk gan – jaunāki vairs nepaliekot.

Šoreiz uz Durbi aizdevies bija arī Voldis Prancāns, kurš bija barikāžu dalībnieks Liepājā. Tobrīd pats bijis Liepājas pilsētas valdes loceklis.

“Liepājas iedzīvotāji bija ļoti atsaucīgi. Cilvēki paši organizējās. Līdzīgi kā notika Kijevā, kad ienāca krievi. Cilvēki gan Ukrainā, gan Latvijā prot organizēties, lai aizstāvētu savu valsti.

Tas, kas man ir palicis sirdī, ir tā vienotības sajūta. Nevienam nebija bail. Nevienam.

Visi bija gatavi cīnīties. Gan ar kokiem, gan akmeņiem, gan ugunsdzēšamajiem aparātiem,” viņš uzsver, ka brīvība nevienam nekad nav garantēta – par to ir jācīnās.

V. Prancāns starp saviem atmiņu stāstiem durbeniekiem prezentēja arī paša sarakstītas dziesmas.

“Tagad medijos ir kampaņa “Atkrievot Latviju”. No tās iedvesmojoties uzrakstīju dziesmu ar tādu pašu nosaukumu,” teic V. Prancāns.

Dziesmu uztapinājis pirms pāris nedēļām – tieši šim pasākumam un barikāžu piemiņai. Otru dziesmu sarakstījis krievu valodā, jo dziesma ir ukraiņiem, taču to valodu tā nepazīst.

Viņš pajoko, ka kādreiz ar dziesmu rakstīšanu īpaši neveicās, bet uz vecumdienām jau esot labāk.

Liepājniekam svarīgi, ka par 1991. gada notikumiem stāsta arī jaunajām paaudzēm.

“Mēs jau gadiem cīnāmies par to, lai Latvijā pietiekami pasniegtu mūsu pašu vēsturi. It kā izcīnām, bet pēc kāda laika tā atkal ir sapinusies pasaules notikumos. Nevar izaudzināt patriotu, ja viņš nezina vietējās teritorijas un arī Latvijas kopējo vēsturi.

Mēs esam diža tauta. Tas, ka mūs ir maz, nenozīmē, ka mēs iznīksim.”

Katru gadu šādus piemiņas pasākumus viņš neapmeklē. Kādreiz strādājis kultūras sfērā un, kad citi atzīmējuši barikādes dažādos pasākumos, viņam bijis jāstrādā.

“Līdz ar to mazliet esmu tomēr zaudējis to, tā teikt, svētku sajūtu. Man tas viss vairāk ir iekšēji. Vislabāk to laiku atceros mājās pie svecītes.” Taču, ja kāds kaut kur uzaicinot, nekad neatteiks.

Savos piedzīvojumos un atmiņās dalījās arī pārējie durbenieki, kas reiz braukuši uz barikādēm Rīgā. Viņu starpā arī šoferi, kas atceras nemitīgās pārbraukšanas.

Durbes muzeja vadītājs Reinis Bahs klātesošos iepazīstināja arī ar to, ko mēnesi pēc notikuma bija teikuši valstī zināmāki cilvēki. Citātus atradis laikrakstā “Atmoda”.

R. Bahs norāda, ka, lai arī lieta bija nopietna, pieredze cilvēkiem atšķiras. Esot vīri, kam atmiņā palicis kā jaunieši pie ugunskuriem dejojuši uz pašu veidotiem deju plačiem.

Kāds durbenieks zina teikt, ka kāds aizbraucot uz Rīgu tā arī vairs mājās neatgriezās.

Un ne tāpēc, ka kaut kas būtu atgadījies, bet gan tāpēc, ka atradis sievu.

Liepājā barikāžu atceres pasākums notiks otrdien, 20. janvārī, Okupācijas muzejā.

Savukārt Otaņķu tautas namā otrdien visas dienas garumā varēs aplūkot Otaņķu senlietu krātuves izveidoto ekspozīciju par otaņķnieku dalību 1991. gada barikādēs.

Tāpat līdzīgi pasākumi otrdien notiks arī Pāvilostā un Gaviezē.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.