Kazdangas pagastā Jāņu rituālu ar raganu dedzināšanu uz ūdens biedrība “Kazdangas dzirnavas” rīkoja jau trešo gadu.

Biedrības pārstāve un vasaras kafejnīcas ”Kazbārs” saimniece Elīna Medene pastāstīja, ka viņas vīra Ernesta mamma Iveta Medene, būdama folkloriste un interesēdamās par senajām tradīcijām, pierakstījusi, ka Kazdangā senos laikos dedzināta salmu būtne.

Obligāti tai neesot jābūt ar konkrētu dzimumu – salmu būtne varot būt arī ar divām sejām.

“Balstoties, piemēram, uz sengrieķu dievu Jānusu, kam viena seja bija vērsta uz nākotni un otra uz pagātni. Sadedzinot, tu iztīri visu pagātnes karmu un paver tīru ceļu nākotnei, atbrīvojoties no visa sliktā, tāpēc, raganu veidojot, jādomā par to, kas traucē dzīvot, un no kā gribētu atbrīvoties. Ja tu uz viņu skaties, tev ienāk svētība, tāpēc svarīgi skatīties līdz pēdējā uguntiņa nodziest. Ja vairs neskaties, tad maģija pazūd,” uzsvēra Elīna.

Viņai šķiet jocīgi, ka Latvijā, ņemot vērā tautas senās un tradicionālās izdarības, mūsdienās rituālā dedzināšana uz ūdens nemaz tik izplatīta nav.

“Piemēram, zviedri Ziemassvētkos dedzina milzīgas zirgu statujas. Dāņiem arī vikingu tradīcijas vēl joprojām ļoti populāras. Lietuvieši ir ārprātīgi dedzinātāji – viņi dedzina visu pēc kārtas, tur ir salmu figūru kultūra, notiek uguns festivāli. Mūsdienās tikai daži senie festivāli atdzīvina šo tradīciju, dedzinot kādu salmu veidojumu,” viņa dalījās vērojumos.

Raganas veidošanai derot jebkas – galvenais, lai labi degtu, taču parasti visvairāk izmanto tieši salmus.

Kazdandznieki Kristīne un Raitis Vītoli raganu dedzināšanas rituālā piedalījās ne pirmo reizi. Viņiem raganas veidošana jau esot ģimenes kopīgā nodarbe – iesaistījušies arī bērni Edvards, Meldra un Roberts, salmu būtni uzdarinot vienā vakarā.

“Katrs nāca ar savām idejām. Tā jau nav tikai tāda vienkārša padarīšana. Nē! Ir jābūt balansam, citi sēž un skatās pēc fizikas likumiem, lai ragana peldētu, neapkristu. Pašās beigās katrs iesprauž pa zariņam un nodomā, no kā grib tikt vaļā. Mums tas ir vesels pasākums, ir jautri,” atzina Kristīne.

Pagājušajā gadā viņi jau konsultējušies ar citiem, kā pareizi raganu veidot.

Galvenais esot izmēģināt, vai salmu veidojums negāžas apkārt, tiklīdz palaists ūdenī. Pērn Vītolu ģimenes raganai viena mala liekusies ūdenī, tāpēc nācies sist vēl platāku krustu pamatnes apakšā. “Arī uz veikalu skrējām, nopirkām ūdens pudeli, to izlējām un piesējām klāt. Tā ir ņemšanās un tas ir forši,” teica Kristīne.

Raitis savukārt pastāstīja, ka ar katru gadu rodas arī pieredze – pērn raganu salējuši ar degšķidrumu, baidoties, ka tā nedegs, taču beigās nosvilusi tā, ka šņirkstēja vien! “Tagad mēs jau advancējamies – zinām, ko gribam panākt. Ir jāsien vairākās kārtās, jo šņore citādāk uzreiz pārdeg un ragana sabrūk. Ja sien vairākās kārtās, tad tās pa vienai deg. Vidū salikām slapju sienu, tad sausāku, apkārt sausās niedres un pa virsu vēl slapjās,” par uzkrātajām gudrībām un darbošanos pastāstīja Raitis.

“No sausā viena paša nevar izveidot nekādu vizuālo tēlu. Gribas jau, lai ar katru gadu būtu skaistāks,” pauda Kristīne, atzīmējot, ka šogad raganu apdarinājuši ar svārkiem, pītiem vainagiem un salmu jostu, augšā uzkabinot arī labi sausu vītola zaru. “Vītoliem vītola zars,” viņa smejoties piebilda.

Virvē piesējuši arī pudeli, jo iepriekš raganas paliekas no ezera bijis grūti izvilkt ārā. Kā izrādās, arī tas, kas palicis pāri, pēc tam jāsadedzina. “Lai ir tukša vieta un nekā nepaliek pāri. Ja no kaut kā gribam tikt vaļā, tad jābūt pilnībā,” atzīmēja Raitis.

“Ir vietējie, kas tām tradīcijām netic, bet mēs tad cenšamies iesaistīties un palīdzēt atjaunot. Bērni arī prasa, kāpēc mēs tanī un tanī dienā tieši tā svinam – tas viss apaug un tur ir pievienotā vērtība,”

atzina Vītolu ģimene. Nākamgad viņi apņēmušies raganu veidot tā, lai tā degtu augstu un ilgi.

Valtaiķnieki Jānis un Zinta Podnieki savukārt bija ieradušies vien kā skatītāji – gribējuši piedalīties arī ar savu raganu, bet pietrūcis laika to uztaisīt. Liesmojošās salmu būtnes abiem ļoti patikušas. “Ļoti daudz par šo rituālu nezinājām, bet tagad uzzinājām,” smejoties atzina Jānis.

Paši mājās Līgo un Jāņus gan vairs sevišķi neatzīmējot. “Atsvinēts, pietiek,” teica Jānis, norādot, ka kādreiz paši rīkojuši neskaitāmi daudz dažādu pasākumu, tāpēc tagad vairāk griboties vienkārši paskatīties, kā svin citur.

“Kad tev bija govis, tad nevarēja svinēt. Tā jau arī nav, ka nesvinam nemaz – mēs katru gadu vai nu ar mašīnu, vai moci izbraucam un apskatāmies, kas Līgo vakarā katrā pagastā notiek,” atzīmēja Zinta, pastāstot, ka iepriekš svētku norisi vērojuši, viesojoties Skrundā, Rudbāržos, Sermītē un Laidos.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.