Zvana lausku muzejam nogādājis vēstures pētnieks Guntis Rolis, kurš darbojās tikai kā starpnieks starp fragmenta atradējiem un muzeju.

Viņš savukārt pastāsta, ka to nav saņēmis tieši no atradēja, tāpēc sīkāka informācija nav zināma. Tomēr nezināmos racējus viņš tik un tā uzslavē par godaprātu.

“Ir prieks, ka cilvēki saprot atbildību un vērtību un šo lietu ir atdevuši muzejam. Tas arī ir galvenais,”

G. Rolis uzskata.

Uz lauskas skaidri iegravēts vārds “Bartau”, tāpēc bez dziļākiem pētījumiem bijis skaidrs, no kurienes fragments.

Ja būtu atrasta zvana cita daļa, būtu jāveic daudz vairāk analīžu, lai noskaidrotu, vai tas tiešām ir baznīcas zvans, ne, piemēram, bronzas vannas fragments.

“Tagad būs interesants darbs, varēs pētīt, veikt analīzes. Zvana stāsts vēl jāuzraksta. Tagad tikai jāatrod nākamais fragments!”

novadpētnieks saka.

Muzeja vadītāja Aija Ķude pastāsta, ka baznīcas drupas, kas atrodas uz Bārtas un Dunikas pagasta robežas, vietējiem iedzīvotājiem joprojām mīļa vieta – daudzi itin bieži iegriežas apstaigāt teritoriju.

“Līdz šim mums krājumā bija tikai bildes un baznīcas kristāmtrauks. Tagad būs arī daļiņa no baznīcas zvana. Par to gan mums plašas informācijas nav.

Atradu, ka 1804. gadā rakstīts, ka Bārtas baznīcā ir zvans ar iegravētu gadskaitli. Sazinājos arī ar Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas arhīvu cerībā, ka viņiem varbūt ir kāda informācija par šo zvanu vai tā izgatavotāju, taču atbilde bija noliedzoša.

Tiku tikai pie 1946. gada pārskata par baznīcas draudzi, kurā aprakstīts, ka kara laikā sabombardēts baznīcas tornis un līdz ar to arī zvans,” pastāsta A. Ķude.

Muzeja vadītāja lēš, ka zvans varētu būt sens, jo izskatās, ka pirms vārda “Bartau” varētu būt iegravēts burts “r”, kas jau norādītu uz to, ka pilnais uzraksts vēstīja “Oberbartau”.

“Mums priekšā ir liels darbs, lai to visu noskaidrotu,”

viņa pastāsta, ka plašākas informācijas atrašana nenāksies viegli, jo nevienā no krājumā esošajām fotogrāfijām zvans nav redzams.

A. Ķude norāda, ka pēc kara, 1947. gadā, draudze baznīcu tomēr sāka atjaunot un 1960. gadā nosvinēja spāru svētkus.

Tad vēl kādu laiku tur notikuši dievkalpojumi, taču 1961. gadā saņemts ciema Izpildkomitejas lēmums, ka šī draudze jāslēdz, jo drupas ir pārāk bīstamas.

Aplūkot lausku bija ieradies arī vēstures entuziasts Ģirts Eisters, kurš muzeja vadītājai norādīja, ka uz lauskas saskatāmajā otrajā rindā varētu būt uzrakstīti to ziedotāju vārdi, par kuru līdzekļiem zvans izgatavots.

“Ir arī interesanta sakritība, jo pirms piecām paaudzēm mans vecaistēvs bija Bārtas baznīcas zvaniķis Ķesters, tāpēc

man ļoti interesētu noskaidrot zvana vecumu. Varbūt mani senči to ir zvanījuši,”

stāsta vīrietis.

G. Rolis lauskas svinīgo nodošanu muzejam uzticēja vietējam kungam Kārlim Ļubīnam, kurš, kā izrādās, ir pēdējais, kuram 1961. gada jūlijā Bārtas baznīcā bija iesvētības.

Sirmgalvis arī padalījās ar savām atmiņām – pastāstīja, kāda baznīca tolaik izskatījās, kuras telpas bija izpostītas un kā norisinājās dievkalpojumi.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.