Kamēr Baltijas jūrā strādājošie zvejnieki gūst prāvus reņģīšu un brētliņu lomus, viņu piekrastes kolēģiem nākas samierināties ar pieticīgāku guvumu.

Retas esot tās reizes, kad tīklos iekļūst prāvāks stinšu bariņš. Šonedēļ pāris reižu tā atgadījies Vilnim Brikmanim un viņa vīriem.

Veiksminieki pastāstīja, ka tikt pie stintēm tiem palaimējies, strādājot netālu no Liepājas, jo vairāk uz dienvidiem nekas neķeroties. Pavisam bēdīgi klājoties jūrmalciemniekiem – tie šoreiz palikuši pavisam tukšā. “Droši vien, ka mums ceļā patrāpījās kāds prāvāks zivju bars. Taču prieki tūdaļ beigsies, jo sinoptiķi atkal ziņo par puteni un vēja pastiprināšanos,” pinķerējot ārā no tīkliem sudrabainās zivtiņas, sprieda zvejnieki. Viņi jūtot vismaz kādu gandarījumu par šās ziemas sagādātajām pārestībām, par ledus saplēstajiem tīkliem, veltīgi izlietoto degvielu un smago darbu.

Tieši tāpēc, ka piekrastes zveja vairs nav ienesīga, ir samazinājies arī tirgum strādājošo zvejnieku skaits. Pretstatā tiem daudz vairāk cilvēku pievērsušies pašpatēriņa zvejai. Zvejnieku federācijas priekšsēdētājs Ēvalds Urtāns pastāstīja, ka “šis pasākums ir ar zaudējumiem”, tādēļ kaut cik aktīvi piekrastē no Nidas līdz Pāvilostai šogad saņēmuši licences un vēl darbojas tikai kādas piecas zvejnieku saimniecības. Pat enerģiskais “Līvas” kapteinis Oskars Kadeģis esot uz kādu laiku metis mieru piekrastes zvejai un tagad devies selgā uz viena no Baltijas jūrā strādājošajiem kuģiem.

To, ka janvārī un februārī piekrastes zvejnieki pilnīgi pārtraukuši savu rūpalu, apstiprināja arī pāvilostnieks Arnolds Apens. Viņs teica, ka gan upē, gan jūrā strādāt traucējot ledus, tāpēc visas zvejas laivas stāvot pietauvotas un apsnigušas piestātnē.

Pēteris Jaunzems,
“Kurzemes Vārds”