liepajniekiem.lv
Tam par godu Zentas Mauriņas piemiņas istabās tika organizēts pasākums, kurā kinoproducents Bruno Aščuks iepazīstināja ar topošo filmu par rakstnieces dzīvesbiedru Konstantīnu Raudivi, savukārt mākslinieks Jānis Rudzītis atklāja savu fotoizstādi “Savrupība”, kurai iedvesmu smēlies Z. Mauriņas personībā.
Vēl joprojām daudz nezināmā
Zentas Mauriņas piemiņu istabu vadītāja Maija Rolava stāsta, ka, ņemot vērā kovidlaika ieviestās korekcijas, kad pasākumu norise bija ierobežota, šogad gribējies rakstnieces dzimšanas dienā uzrīkot plašāku atceri.
“Es jūtu, ka šobrīd cilvēkiem ir interese ne tikai par tādiem tīri izklaidējošiem sarīkojumiem, bet lielāka interese ir arī par kultūras pasākumiem ar dziļāku vērtību. Kad bija jāsāk organizēt šis pasākums, man gribējās, lai tas ir dzīvs un aktuāls – lai nebūtu tikai lasījumi vai koncerti, kas, protams, arī ir skaisti un vērtīgi. Līdz ar to man šķita, ka vajadzētu parādīt filmas fragmentus, lai cilvēki zinātu, ka nekas nav pārtrūcis, viss notiek, un lai cilvēkiem būtu, ko tālāk gaidīt,” viņa saka.
Dokumentālā filma par Z. Mauriņas dzīvesbiedru Konstantīnu Raudivi uzņemta Grobiņā, Liepājā, Rīgā, Vācijā un Zviedrijā. Kovida ierobežojumu dēļ filmēšanas process ieildzis, taču filmas producents Bruno Aščuks teic, ka pirmizrādi tā varētu piedzīvot nākamā gada aprīlī.
Lai gan filmas centrā nostādīts K. Raudive un viņa specifiskā nodarbošanās – parapsiholoģija un klausīšanās mirušo balsīs –, B. Aščuks uzsver, ka Z. Mauriņas klātbūtne filmā jūtama, turklāt viena no filmas tēmām ir abu attiecības.
“Viņa Raudives darbā īpaši neiesaistījās, bet tomēr atbalstīja. Viņi viens otru centās atbalstīt. Vai nu viņa patiešām ticēja tām balsīm, vai atbalstīja tikai tāpēc, ka to darīja Konstantīns, to grūti pateikt. Taču atbalsts bija, jo Mauriņa viņam palīdzēja iegādāties arī aparatūru. Viņa, protams, bija vairāk zināma, populārāka, bet viņš jau pats necentās ļoti publicēties,” stāsta producents.
Plašākai publikai maz zināms ne tikai par K. Raudivi un viņa nodarbošanos, bet, kā norāda M. Rolava, arī par pašas Z. Mauriņas dzīvi.
“Par viņas biogrāfiju mēs informāciju smeļamies viņas romānos, bet romāns nenozīmē dokumentālu liecību. Tur, protams, ir daļa dokumentalitātes, bet literārajos darbos ir vēl arī sakāpinājums, sapņi, drāma.
Dažādi dokumenti, skolas liecības un viss pārējais – tā mums ir ļoti maz, tāpēc mēs nevaram akli ticēt viņas rakstītajam vārdam. Arī tas, kā viņa rakstīja par savu ģimeni: par to, ka brālis Verners mira ar cukura diabētu, viņa raksta, bet par to, ka tajā pašā gadā ar mēneša starpību mira viņas vecākā māsa – nemin vispār nevienu vārdu. Es esmu atradusi vienu teikumu kaut kur dienasgrāmatās, kur viņa rakstīja, ka vecākā māsa mirusi pēc grūtas slimības,” stāsta M. Rolava un atzīmē, ka tieši tāpēc ir svarīgi, ka realitāte tiek celta gaismā un tas tiek darīts cieņpilni.
”Tie ir cilvēki, kas atstājuši svarīgas pēdas mūsu kultūrā. Ir lietas, kuras mēs zinām un par kurām varam runāt, bet vai tas ir viss, kāpēc par viņiem runājam? Mēs par Zentu Mauriņu nerunājam tikai tāpēc, ka viņa bija invalīde, bet gan tāpēc, ka viņa atrada sevī spēku būt par cilvēku un parādīt kaut vai savai paaudzei to, cik daudz var sasniegt,” piebilst piemiņas telpas vadītāja.
Viņa uzsver, ka rakstnieces piemiņas saglabāšana atkarīga no pašiem cilvēkiem. ”Man šķiet, ka vienmēr būs kādi cilvēki, kuriem tas interesē un kas spēs pavilkt citus līdzi.”
M. Rolava arīdzan priecājas, ka Zentas Mauriņas piemiņas istabas nu tikušas pie krājuma papildinājuma – plašu atskaņotāja, galda un dažiem citiem priekšmetiem, kas reiz piederējuši pašai Z. Mauriņai. Par to jāpateicas B. Aščukam un pārējai filmēšanas komandai, kura tos pēc filmēšanas atvedusi no Vācijas.
“Mums nekas nebija jādara, vajadzēja tikai izplest rokas un saņemt.”
Tāpat piemiņas telpa varētu tikt arī pie rakstnieces krājgrāmatiņām, ja tās izrādīsies nevajadzīgas Rakstniecības un mūzikas muzejam.
Savrupības spēks un daile
”Iespējams, ka zinu tikai klišeju līmenī, bet tomēr es saprotu, ka Zenta Mauriņa aiz sevis atstājusi lielu spēku, kas liek par viņu runāt un iedvesmo. Es atļāvos šo iedvesmu izmantot un paņemt sev,” saka mākslinieks Jānis Rudzītis, kurš rakstnieces piemiņas pasākumā atklāja savu fotogrāfiju izstādi ”Savrupība”.
Mākslinieks stāsta, ka savrupību saskata ne tikai rakstniecē, bet arī sevī kā fotogrāfā. “Savrupība ir tajā, ko es daru attiecībā pret fotogrāfiju – es skatos no malas. Arī Zenta Mauriņa bija centrs savai dzīvei, bet pasaulei viņa varbūt šķita tāda kā no maliņas – savrupa.
Viņa vēroja, piefiksēja domas, un, kad šīs domas sakrājās vai uzsprāga, viņa tās pauda lekcijās, savās grāmatās un rindkopās.”
J. Rudzītis akcentē savrupību kā īpašību, kura pelnījusi tikt pa īstam novērtēta, atzīta un ievērota. ”Ne vienmēr jābūt centrā, lai tu būtu pamanīts. Lai tevi sadzirdētu, tu vari būt arī savrups. Tas pat ir interesantāk, jo tad tu nedaudz esi kā mednieks, kurš slēpjas, novēro un savu pulveri izšauj vajadzīgajā brīdī,” viņš saka.
Iedvesmodamies no Z. Mauriņas, savās fotogrāfijās J. Rudzītis galvenokārt iemūžinājis sievietes. Tvertie kadri izkārtoti pēctecīgi, sākot ar jaunu meiteni un beidzot ar sirmgalvēm, kuru matos ieslēpies viedums. “Tie ir sievietes dzīves periodi. Kādai tas spēks izpaužas skatienā, kādai – nostrādātajās rokās un mazliet melnumā aiz naga,” teic fotogrāfs.
Pāris kadros blakus sievietei notverts arī vīrietis, taču, pēc J. Rudzīša vārdiem, vīrietis sievietei kalpo tikai kā atbalsts. ”Vīrietis šeit ir aizejošs, viņš ir tikai nedaudz klātesošs, visur dominē sieviete. Kas var būt skaistāks par sievieti? Patiesībā visi kari, dzeja, māksla – viss ir radīts tieši šai būtnei, sievietei. Man šķiet, ir jauki, ka filmās, dzejā, mākslā, kultūrā šo piemin.
Saule, zeme, laime, mīlestība – tas viss ir sieviešu dzimtē, un tas man ļoti patika,” skaidro mākslinieks.
Dažās izstādītajās fotogrāfijās J. Rudzītis atļāvies paspēlēties, ieliekot tajās kādu savu domu, piemēram, par to, ko sievietes kadra iemūžināšanas brīdī varējušas domāt. “Man ļoti patīk šis paša ieliktais stāsts. Es ļoti ceru, ka Zentas gars un klātbūtne šīs fotogrāfijas novērtēs un negrūdīs manu domu ārā, jo pie viņas es tiešām nāku ar tīru un baltu domu.”
Piemiņa ar hiacintes ziedu
Savukārt J. Rudzīša sievai Agnesei Rudzītei, kura vīram palīdzējusi fotogrāfijas izkārtot, pieder ideja par jaunas tradīcijas iedibināšanu Z. Mauriņas piemiņai. Viņa aicina katru iestādīt hiacinti un to izplaucēt, rakstnieces dzimšanas dienu padarot par hiacintes uzziedināšanas dienu.
Šīs idejas aizmetnis meklējams tai faktā, ka Z. Mauriņas tēvs savai meitai katrā dzimšanas dienā dāvinājis hiacinti.
“Es nemaz nezināju, ka es to izdomāju. Man likās, ka kāds to jau sen dara. Es iedomājos, ka tas vienkārši būtu jauki,” smaidot saka A. Rudzīte, kurai pašai ļoti tīk darboties ar ziediem un augiem.
Viņa jau mēģinājusi hiacintes izplaucēt un uz rakstnieces dzimšanas dienas atceres pasākumu bija atvedusi hiacinti podiņā, kurai piederas uzplaukt Zentas Mauriņas piemiņas istabās.
“Kā šī uzziedināšana ir notikusi, mēs neviens nezinām – tas ir noslēpums, bet tie, kas ir intelektuālas barības cienītāji, respektīvi, Zentas Mauriņas cienītāji, var šādā veidā to atcerēties. Tas ir ļoti vienkārši, neko nemaksā, bet sirdi sasilda. Ja Vairai Vīķei-Freibergai bija ideja par 4. maiju kā Baltā galdauta dienu, tad mums turpmāk būs šī ideja par hiacinšu uzziedināšanas dienu,” atzīmē arī M. Rolava.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikāciju saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.
