Ceturtdiena, 28. marts Ginta, Gunda, Gunta
Abonēt

Lasi vairāk ar
liepajniekiem.lv abonementu

Godina latvietim vistuvāko dārgakmeni

Godina latvietim vistuvāko dārgakmeni
05.05.2008 17:38

0

Atslēgvārdi

Ar dzintaru viss ir pavisam citādāk nekā ar jebkuru citu dārgakmeni pasaulē. Tam nav vēsās granāta vai malahīta atturības, tas ir silts, dzīvs, tas ir mūsu. Lai pāvilostnieki un latvieši vēl vairāk par to piedomātu, svētdien Pāvilostā notika Dzintara diena. Visu vasaru Pāvilostas Novadpētniecības muzejā būs apskatāma svētdien atklātā dzintara izstāde, ko veido pašu pāvilostnieku atrastie saules akmeņi.

Turpmāk cels vēl lielākā cieņā

Aldis Barsukovs, Marika Kurčānova, Vagotiņi-Vaguļi, Grigorjevi, Ķipsti, Balogi, Vīganti, Zingniki – pie pāvilostniekiem dzintaru vāc un smeļ paaudzēs, muzeja vadītāja Irina Kurčānova stāsta par izstādes autoriem, kas atsaukušies viņas aicinājumam kopīgi radīt šādu ekspozīciju. Visāda izmēra, visādu krāsu graudus un graudiņus līdz pat novembrim varēs skatīt muzeja apmeklētāji.

Bet, lai vēl vairāk uzzinātu un saprastu, kādu vērtību daba piekrastniekiem devusi, sarīkojuma dalībniekiem bija iespēja uzklausīt zinošākās dzintara pētnieces Latvijā – Dabas muzeja Ģeoloģijas nodaļas vadītāju Anitu Saulīti un arheoloģi Ilzi Lozi. Vēl pēc priekšlasījumiem sarunas ar zinātniecēm turpinājās brīvā dabā pie kūpinātu bušu bļodas.

Savās dzintara atmiņās un sajūtās ieskatījās arī dzejnieks Olafs Gūtmanis, kuram šis akmens allaž bijis svarīgs simbols. Turklāt dzejnieks savulaik arī dzīvojis Pāvilostā.

To, ka sanāks tik daudz klausītāju, muzeja darbinieki pat neesot gaidījuši un nelielajā muzeja ekspozīciju zālē nācās meklēt papildu sēdvietas. Turklāt daudz bijis ļaužu no citurienes.

Lai lietas neapstātos, tikko sākušās, dzintarainā gaisotnē sarīkojuma beigās dzima doma, ka Pāvilostā saules akmens jāceļ daudz lielākā cieņā, nekā līdz šim tas bijis. Tādēļ muzeja vadītāja aicina pāvilostniekus un pilsētas viesus ziedot dzintara graudiņus, lai kādreiz no tiem izaugtu kaut kas liels un īpašs, varbūt pat pašiem savā dzintara istabā.

Dzintara dienas rīkošanu atbalstījis Valsts kultūrkapitāla fonds.

Svarīgas straumes un mēness fāzes

Gatis Zingniks ekspozīcijai atvēlējis vairākus prāvus un ļoti krāšņus eksemplārus, ko pats atradis tepat Pāvilostas pludmalē. Kopš mazpilsētu pameta padomju robežsargi un piekraste kļuva visiem pieejama, dzintara meklēšanas gājienos viņš dodas regulāri. Kur ir labākās vietas? “Pēc vētrām pie moliem,” uzreiz atbild Gatis. “Bet ne jau vienmēr var atrast. Vēja virziens, vēl viss cits jāņem vērā. Un labākais dzintara laiks ir rudenī un ziemā.” Jautāts, kā atšķirt īsto no baisā viltus dzintara – fosfora, Gatis domīgi rausta plecus – šaubīgu viņš nekad neņemot. Bet vispār šķiet, ka dzintara vācējiem ir sava jušana un zināšana, kas ļauj pazīt īstu lietu.

Nesajaucama vieta Pāvilostas dzintarnieku aprindās ir skolotājam Harijam Grigorjevam. Viņam ne vien ir liela pieredze, dārgakmeni ar ķeseli no viļņiem smeļot, bet arī to pieradinot un rotā pārvēršot – savulaik viņš dzintara apstrādes gudrības mācījis arī Pāvilostas skolas puikām. “Nez vai kaut kur Latvijā vēl bērniem bijusi šāda iespēja,” “Kurzemes Vārdam” piebilst Novadpētniecības muzeja vadītāja. Nu gan jau vairākus gadus Harijs Grigorjevs sevi dēvē par bijušo skolotāju, rokām pēc slimības arī vairs neesot tik daudz spēka, lai ķeseli noturētu.

“Savulaik pats ļoti aizrāvos ar to, ko sauc par dzintara ķeršanu, vēroju, kā tas spēlējas krastā. Reizēm dzintaru straumes nes un krastā tas nemaz neiznāk, tad pašam jābrien tam pakaļ jūrā,” stāsta dzejnieks Olafs Gūtmanis. Straumes, vēji, mēness fāzes – tas viss ir ciešā saistībā ar dzintara ķeršanu. “Tā ir aizraujoša spēle, un es ilgi to spēlēju.”

Bet no laikiem, kad pats vēl dzīvojis Pāvilostas pusē, dzejnieks atceras arī kādu vīru, kurš vienmēr zināja, kad nāks tās īstās vētras, kuras dzintaru nes. Tad viņš gājis ar savu ķeselīti, sasmēlis, pēc tam apstrādājis un tepat autobusu pieturā pārdevis. Savukārt pāvilostnieks Imants Lanka pirms vairākiem desmitiem gadu šajā piekrastē atradis, iespējams, lielāko dzintara gabalu Latvijā.

Tomēr Pāvilostas liedags nav tas dzintariem bagātākais, piebilst dzejnieks. Nidā, Papē, Jūrmalciemā, kur senās jūras savās pēdās atstājušas tos pat laukos un novadgrāvjos, arī Liepājā dzintara ir vēl vairāk. Bet arī Ulmalē un Jūrkalnē vēl izdodoties atrast itin prāvus dzintara graudus. Bet aiz Kolkas gan straumes tos vairs neaiznesot.

Katrs grauds ir unikāls

Agrāk, cauri gadu simtiem un tūkstošiem dzintars bijis Baltijas reģiona pazīšanas zīme. “Bet tad, kad pasaulē modē atkal nāca dabiskas lietas, kad citur pasaulē rotāties ar dzintaru bija moderni, mums, latviešiem, interese par dzintaru pazuda,” stāsta ģeoloģe Anita Saulīte. “Jo pie mums tad ienāca dažādi skaisti indiešu ametisti, kaķacis un tīģeracis, lazurīti, malahīti – ļoti bieži viltojumi, starp citu.”

Bet dzintars mums ir mentāli ļoti tuvs, viņa saka. Citus pasaules dārgakmeņus zinātniski pieraksta ar neorganiskās ķīmijas formulām, bet dzintars ir organiskas cilmes, tātad tas ir dzīvs. Un tāpēc tas ir tik silts un pieņemams. Klasiskajā mineraloģijā ar dzintaru esot grūti, jo to nevar iedabūt nekādās shēmās – katrs grauds ir unikāls.

Pasaulē dzintaru atrod ļoti daudzās vietās, taču katrā zemē tas ir pavisam atšķirīgs. Un varbūt pats svarīgākais ir tas, ka tikai mūsu piekrastē izskalotajam piemīt unikālas dziednieciskas īpašības, jo tas satur īpašu vielu – dzintarskābi.

Ko ar to darīt? Izrādās, iespēju ir daudz. Runā, ka, ar dzintara graudu nogludinātas, izlīdzinās krunciņas uz sejas. Dzintara putekļi, kas paliek pāri, akmeni slīpējot, esot dziednieciski, ar tiem varot iesvaidīties pirtī. Un mēnesi uz dzintara gabaliem noturēts degvīns pārvēršoties zālēs. Par pēdējo apgalvojumu varēja pārliecināties arī Dzintara dienā klātesošie, kad, uzkoduši pāvilostnieka Dzintara Zamarīša kūpinātās butes, pacienājās arī no īpašas, dzintarainas karafes.

Uzziņai
– Dzintars veidojies, pārakmeņojoties ne vien priežu, bet arī lapu koku sveķiem.
– Pasaulē vislielākais dzintara gabals atrasts Malaizijā – uz tā var apsēsties 12 vīri.
– Visvairāk dzintara iegūst Dominikānā.

Dina Belta,
“Kurzemes Vārds”

Andra Zaļkalna foto

Harijs Grigorjevs, dzintara smēlējs un slīpētājs, bija ar mieru Dzintara dienas viesiem ierādīt, kā tas no nepieradināta akmeņa var pārvērsties rotā.

Dinas Beltas foto

Pagaidām izstādē ir tikai divas vitrīnas, bet ar laiku ekspozīcija varētu kļūt neredzēta un vērienīga – tam vajadzīgas tikai labas idejas un iedzīvotāju atsaucība.

Šobrīd aktuāli

Autorizēties

Reģistrēties

Klikšķini šeit, lai izvēlētos attēlu vai arī velc attēla failus un novieto tos šeit.

Spied šeit, lai izvēlētos attēlu.

Attēlam jābūt JPG formātā, max 10MB.

Reģistrēties

Lai pabeigtu reģistrēšanos, doties uz savu e-pastu un apstiprini savu e-pasta adresi!

Aizmirsu paroli

PALĪDZĒT IR VIEGLI!

Atslēdz reklāmu bloķētāju

Portāls liepajniekiem.lv jums piedāvā svarīgāko informāciju bez maksas. Taču žurnālistu darbam nepieciešami līdzekļi, ko spēj nodrošināt reklāma. Priecāsimies, ja atslēgsi savu reklāmu bloķēšanas programmu.

Kā atslēgt reklāmu bloķētāju

Pārlūka labajā pusē blakus adreses laukam ir bloķētāja ikoniņa.

Tā var būt kāda no šīm:

Uzklikšķini uz tās un atkarībā no bloķētāja veida spied uz:
- "Don`t run on pages on this site"
vai
- "Enabled on this site"
vai
spied uz