Savulaik atzīts par dižāko Liepājas rajona teritorijā, tagad dižozols Ruņupes krastā zaudējis ap divām trešdaļām sava garā auguma. Taču Priekules novada dižo un reto koku meklētāju grupa ir gatava tā mūžu vēl pagarināt, lai dabas vērtību redzētu arī citi ļaudis.

“Kad pēdējo reizi redzēju, bija vēl veselāks par veselu,” nosaka Priekules mežniecības Vārtājas apgaitas mežsargs Andris Džeriņš. Taču kādā brīdī pēdējo gadu laikā ozolam, visticamāk, trāpījis zibens spēriens, noraujot tam galotni un krietnu daļu stumbra. Bet lejpus cirtiena vietas gan vēl lieli un stipri zari slejas uz visām pusēm.

Ceturtdien A. Džeriņš kopā ar Priekules velokluba vadītāju Ināru Jaunzemu un novada tūrisma darba organizatori Daigu Egli devās apskatīt divus novada dižkokus un novērtēt to stāvokli.

Ozols pie “Gravas-Sudmaļiem” savulaik Dabas aizsardzības pārvaldē dokumentēts ar 7,28 metru lielu apkārtmēru un 22 metru augstu stumbru. Tagad, pārmērot to, mērlente gan rāda mazliet mazāk – tikai 7,16 metru. Vīri gan spriež, ka droši vien vainojama mērīšanas tehnika. Katrā ziņā par stumbra atbilstību dižkoka statusam nav nekādu šaubu. Tagad vien jātiek skaidrībā, kā to saglabāt. Mežsargs uzsver, ka dobumu, kas tagad stumbrā stāv vaļējs, nekādā ziņā nedrīkst aizpildīt ar betonu.  

Egona Zīverta foto

Inārs Jaunzems (pirmais no kreisās) mēra dižozolu pie “Gravas-Sudmaļiem”. Savu vairāk nekā septiņus metrus lielo apkārtmēru tas varētu būt sasniedzis apmēram 300 gadu ilgā mūžā.

Mežsargs Agris Džeriņš (otrais no kreisās) atceras, kā, vēl puika būdams, drīz pēc zibens spēriena, kas pāršķēla liepu līdzās mājām, ložņājis pa tās stumbru. Ārā iznācis gluži melns, ar ogli nosmērējies. Bet liepa turpina dzīvot, pārliecinās arī Daiga Egle un Inārs Jaunzems.