Pirmdiena, 14. jūnijs Saiva, Santis, Sentis, Tija, Saivis
Abonēt

Lasi vairāk ar
liepajniekiem.lv abonementu

Uzticamas un aktuālas ziņas šajā laikā ir ļoti svarīgas!

Piesakies paziņojumiem un esi informēts par būtiskākajiem notikumiem Liepājā!

Pieteikties

“Gudriķos”, kur tēvu tēvu zemi kopj un godā

“Gudriķos”, kur tēvu tēvu zemi kopj un godā
21.12.2007 17:45

0

Atslēgvārdi

Aptaujā, kas notika Otaņķu pagastā, gada lauksaimnieka titulu izpelnījusies zemnieku saimniecība “Gudriķi”. Tur savu vecāku Elvīras un Anša Silenieku mājās raženi saimnieko jaunākais dēls Guntis kopā ar sievu Vitu. Viņi lepojas, ka ir pamanīti. Turklāt šogad aptauja esot noritējusi ļoti aktīvi un viedokli izteikuši daudzi kaimiņi un kolēģi. “Novērtēta ir Gunta saticība un izpalīdzība. Kad jāiet citiem palīgā, viņš taču savu darbu ir gatavs pamest pusdarītu,” saka tēvs, un viņa balsī jūt milzīgu gandarījumu.

Gan par savu jaunāko dēlu, gan par pārējām divām atvasēm – vecāko dēlu Andreju un vidējo Ivaru. Visi trīs Silenieku dēli cieši turas pie tēvu tēvu zemes. Kopj to un godā. Un savas ģimenes veido noturīgas. “Tas mūsdienās nav nemaz tik bieži vērojams,” secina sirmais vīrs.

Zem ķienainām jumtu spārēm

Gaidot mājās atgriežamies ikdienas solī aizņemto Gunti un Vitu, ar Ansi sēžam “Gudriķu” lievenītī un tērzējam. Par visu, kas vien ienāk prātā. Tā vislabāk izdodas atbrīvoties no neveiklības sajūtas. Ir Ziemassvētku priekšvakars, bet laiks tāds kā aprīlī. Tagad, kad lieti, kas zemniekus vajāja kopš Jāņiem, beidzot nedaudz pierimuši un lauki apžuvuši, saimniecībā esot atsākuši aršanu. To veicot vismaz uz tiem laukiem, kur var tikt virsū. Tāpēc, ka rudens arums ir zelta vērts. Tas iznīcina nezāles un ļauj zemei atkal piegulties. Augiem tādas pārmaiņas pa prātam, un to nedrīkstot nenovērtēt.

Caur logu skatienam paveras no koka un laukakmeņiem pamatīgi būvētas “Gudriķu” saimniecības ēkas. Tās vēl turas stipras, kaut esot uzslietas pirms vairāk nekā simt gadiem, kad te darbojies Anša tēva tēvs. Viņš bijis apkārtnē tālu pazīstams koktirgotājs. Cilvēks, kas sapratis meža cenu. Saudzējis tos. “Tagad par daudz mežu izposta. Tas nav tālredzīgi,” spriež tēvs. To, kādi koki tajos laikos izraudzīti celtniecībai, varot redzēt vēl tagad, palūkojoties uz laidara spārēm. Šopavasar šerpāks vējš “Gudriķu” laidaram visā garumā norāvis jumtu. Saimniekiem vajadzējis tērēt lielu naudu, lai to atjaunotu. Tad arī pārliecinājušies, cik izturīgas joprojām ir vecās, ķieņainās spāres. Tās turpināšot kalpot vēl ilgi, jo atstātas zem jumta modernā seguma.

Saprot zemes vērtību

Tagad, sasniedzis mūža nogali, Ansis nereti atceroties izsūtījuma gadus. Viņam tie sākušies baigajā 1941.gadā, kad bija tikai pieci gadiņi. Kopā ar brāli un māti nonākuši Krasnojarskas apkārtnē. Bez tēva palikušiem, klājies ļoti smagi. Latvijā izdevies atgriezties tikai 12 gadu vecumā.

Bet drīz vien bērniem vajadzējis palikt pavisam bāreņos, jo māte atkārtoti izsūtīta uz Sibīriju. Ansi pie sevis pieņēmis viens mātes brālis, bet brālīti – otrs radinieks. Tā Silenieku puisēni uzauguši – tepat, Otaņķu apkārtnē. Arī Elvīra, ar ko Ansis drīz vien būs nodzīvojis kopā pusi gadsimta, iepazinusi izsūtījuma smagumu. Viņa bijusi Omskas apgabalā aiz Urāliem. Tie, kas svešumu līdz mielēm izbaudījuši, dzimtajai zemei jūt pavisam citu vērtību.

Tēvs domā, ka dēli varētu būt to iemantojuši. No viņa, no mātes. Vēlāk, kad ieejam viesistabā, viņš norāda uz ierāmētajām fotogrāfijām pie sienas. Tajās iepazīstama visa Silenieku dzimta. Četru paaudžu cilvēki.

Visi turas kopā

Māte stāsta, kā dēli skolojušies. Dīvaini, bet neviens no viņiem neesot vēlējies kļūt par lidotāju, jūrnieku, aktieri vai mākslinieku. No mazotnes pieraduši pie lauku darbiem. Kopā devušies kartupeļus stādīt, kopā gājuši tos novākt.

Elvīrai liekoties, ka liela pateicība par zēnu profesionālo orientāciju pienākas skolotājam Leonam Ditkem, kas puikām dedzīgi mācījis apieties ar tehniku un konstruēt. Gan Andrejs, gan Ivars, gan Guntis pie viņa darbojušies, līdz uzmeistarojuši kombainu, ko veduši uz izstādēm. Ivars tā nonācis līdz Tallinai, Guntis ciemojies Azerbaidžānā, bet Andrejs – tepat Rīgā. Dēli ar savu aizrautību Nīcas vidusskolai nopelnījuši pat traktoru.

Arī mācījušies labi. Andrejs un Ivars ieguvuši augstāko izglītību un kļuvuši par diplomētiem lauksaimniekiem, bet Guntis pēc vidusskolas beigšanas iesaukts dienestā. Šī iemesla dēļ neesot varējis turpināt izglītoties. Tomēr tas nekādi netraucējot saimniekot. Ja pietrūkst zināšanu, brāļi jebkurā brīdī spējot dot vajadzīgo padomu. Ivars saimnieko puskilometra attālumā no “Gudriķiem” – uz mātes tēva zemes. Andrejs ar sievu Vizmu izvērsies Apriķos, kur šajās dienās nodevis ekspluatācijā lielu piena govju novietni. Tā esot uzcelta, piesaistot Eiropas Savienības līdzekļus. Tēva mājas Andrejs apmeklējot, kad vien atļauj laiks. Pat lopbarības sagatavošanas talkās brāļi Silenieki mēdzot darboties kopā. Attālums nav šķērslis.

Zemnieks nav noteicējs par savu naudu

Vita un Guntis “Gudriķos” pievērsušies trīs lauksaimniekošanas virzieniem. Viņi vērienīgi audzē graudus, kartupeļus un cūkas. Vecāki jauno saimniekošanas lietās nejaucoties, viņiem esot savi darbi un pienākumi. “Tagad jau vairs nav tā spirgtuma. Pakustos pa lauku un eju istabā, lai atlaistos kādu brīdi gultā,” saka tēvs.

Vecāki nav aizmirsuši, cik smagi klājies Guntim, kad viņš sāka iet zemnieka soli. Bijuši pat gadījumi, kad naudas maizei pietrūcis. “Tie laiki sen jau aiz muguras,” smejas “Gudriķu” saimnieks. “Tagad lauksaimnieciskajā ražošanā ieguldīts tik daudz līdzekļu, ka atpakaļceļa vairs gluži vienkārši nav. Ir jāiet tik uz priekšu.”

Tomēr sacīt, ka klātos viegli, arī tagad nevarot. Šis gads bijis īpaši smags. Gan lietavu, gan inflācijas dēļ. Daudzi jūsmojot, ka graudiem cenas bija augstas, taču šie prieki tūlīt beigšoties, jo turpina celties cenas degvielai, bet minerālajam mēslojumam tās jau sasniegušas iepriekš nepieredzētus apmērus. Tādējādi saņemto naudu zemniekiem tūdaļ vajadzēšot dot projām. Par slāpekli, kas maksāja aptuveni 50 latu tonnā, tagad jau prasot 250. “Man tehnikas iegādei ir paņemts kredīts, kam likme bija astoņi procenti. Tagad, man nezinot, banka to ir palielinājusi līdz 17 procentiem,” piktojas Guntis, jo saprotot, ka nākamajā pavasarī strādāt būs vēl sarežģītāk. “Zemnieks vairs nav noteicējs par savu naudu,” apstākļus, kuros jāstrādā laukos, novērtē  tēvs.

Uzņēmums paliek parādā

Problēmas skārušas arī cūkkopību. Augstās lopbarības cenas un zemā iepirkuma maksa ir visam pamatā. Audzētājam pie vislabākās gribas neizdodas segt ražošanas izmaksas. Pat tiem, kas paši audzē graudus. Situāciju vēl vairāk saasina pārstrādātāju negodīgā attieksme pret zemniekiem. Savu produkciju cūkaudzētājs piegādājis Otaņķu pagastā strādājošā uzņēmuma “Latvijas pārtikas kompānija” kautuvei. Tagad tas vairs netiekot darīts, jo uzņēmums palicis parādā 2500 latu. Citiem audzētājiem nesamaksātā naudas summa esot vēl lielāka.

Guntis netic, ka parāds tiks atdots, kaut gan uzņēmuma vadītāja Marina Zeikante solīja – visas saistības tiks nokārtotas. “Un jūs vēl viņai ticat?” izsmējīgi vaicā “Gudriķu” saimnieks. Kad viņš zvanot, Marina noliekot klausuli. Uzņēmumā jau atkal mainoties īpašnieki, līdz ar to visi gali būs ūdenī. “Nespēju to pārdzīvot, ka cenšas dzīvot uz citu rēķina,” saka Guntis. Nīceniece Zenta Frema, kam uzpircēji nav samaksājuši 3000 latu, grasoties tos sūdzēt tiesā.

Bet Guntis cer, ka situācija cūkkopībā varētu uzlaboties tāpēc, ka Krievija ir atvērusi robežu gaļas ievešanai no rietumvalstīm.

Tomēr, svinot  Ziemassvētkus, “Gudriķos” visām raizēm  cenšoties pagriezt muguru. Bērniem dāvanas tiekot paslēptas zem eglītes, kas aug netālu no lievenīša. Arī abi Gunta un Vitas pēcnācēji būšot zemes kopēji. Dēls Mārtiņš jau tagad izmantojot katru iespēju, lai pastrādātu ar traktoru. Un arī meita Zane pieķērusies laukiem.

Pērn Guntis iegādājies videokameru, un kopš tā brīža visas nozīmīgākās saimnieciskās norises “Gudriķos” tiekot filmētas. Tāpēc Ziemassvētkos būšot iespējams paskatīties, kā noritējusi sēja, kā pagājusi kulšana. “Kaut gan uzņemšanas brīdī viens otrs nevēlas tikt iemūžināts, vēlāk ar lielu interesi seko ekrānā redzamajam, jo tas atklāj, kā saimniecība ir mainījusies,” novērojusi Vita.

Pēteris Jaunzems,
“Kurzemes Vārds”

Ansis un Elvīra Silenieki par saviem bērniem var tikai priecāties. Ne tie dzērāji, ne plunduri.

Guntis un Vita Silenieki – Otaņķu pagasta gada lauksaimnieki.

Šobrīd aktuāli

Autorizēties

Reģistrēties

Klikšķini šeit, lai izvēlētos attēlu vai arī velc attēla failus un novieto tos šeit.

Spied šeit, lai izvēlētos attēlu.

Attēlam jābūt JPG formātā, max 10MB.

Reģistrēties

Lai pabeigtu reģistrēšanos, doties uz savu e-pastu un apstiprini savu e-pasta adresi!

Aizmirsu paroli

PALĪDZĒT IR VIEGLI!

Atslēdz reklāmu bloķētāju

Portāls liepajniekiem.lv jums piedāvā svarīgāko informāciju bez maksas. Taču žurnālistu darbam nepieciešami līdzekļi, ko spēj nodrošināt reklāma. Priecāsimies, ja atslēgsi savu reklāmu bloķēšanas programmu.

Kā atslēgt reklāmu bloķētāju

Pārlūka labajā pusē blakus adreses laukam ir bloķētāja ikoniņa.

Tā var būt kāda no šīm:

Uzklikšķini uz tās un atkarībā no bloķētāja veida spied uz:
- "Don`t run on pages on this site"
vai
- "Enabled on this site"
vai
spied uz