Šī ziema ļoti smaga izrādījusies ne tikai jūras zvejniekiem, bet arī mežu izstrādātājiem. Ilgstošajās lietavās zeme piemirkusi gluži kā sūklis, un smagā tehnika nespēj pa to normāli pārvietoties. Ja arī nozāģēt koku vēl bijis iespējams, tad par to, kā dabūt baļķus no meža ārā, neesot drīkstēts pat domāt. Uzņēmumā “GM Koks” pirms dažām nedēļām dārgs izvedējtraktors staignājā nogrimis. Divas dienas pagājušas, kamēr to izdabūjuši ārā, bet pēc tam vēl divas dienas nācies to darbnīcās attīrīt no dubļiem, kas pēc pēkšņi uznākušā sala dārgo mehānismu bija pārvērtuši līdzīgu klucim.

Atgūstot nokavēto, strādā ar divkāršu sparu

Tikai tagad, kad beidzot iestājusies īsta ziema, darbi mežos varējuši atsākties ar pilnu jaudu. Taču firmas līdzīpašnieks Gundars Vītols uzskata, ka tā esot pat divkāršojusies, jo nokavētais par katru cenu jāatgūst. Tādēļ ražošanā mobilizēti visi spēki. Te gan tūlīt jāpiebilst, ka firmā “GM Koks” arī spēki vairs nav agrākie, bet šoziem būtiski palielinājušies, jo ražošanā tiek apgūta ar Eiropas Savienības struktūrfondu atbalstu iegādātā tehnika: divi Somijā izgatavoti hārvesteri – mežaudžu izstrādes kombaini, divi moderni kokmateriālu izvešanas traktori – forvārderi, zaru šķeldošanas ierīce, kā arī “Skania” tipa kokvedēja automašīna.

Visu šo bagātību, kas kopumā izmaksājusi ap miljonu latu, mežu apsaimniekotāji iegādājušies tikai pagājušā gada nogalē. Tas nozīmē, ka patlaban faktiski notiek  komplicētās tehnikas izmēģināšana.

Kā saglabāt darba ražīgumu?

Divu hārvesteru apkalpē pavisam ir septiņi operatori. Četri no viņiem strādā ar kailcirtēm domāto lielo koku gāšanas un sagarināšanas agregātu, bet trīs – ar mazo jeb īpaši mežu kopšanai konstruēto tehniku. Šāda tehnika Latvijā ir jaunums, jo tikai pēdējos divos gados raisījusies interese par meža kopšanu, izmantojot  ražīgu tehniku. Pirms tam uzņēmēji hārvesterus pirkuši tikai kailcirtēm, bet audžu kopšanu paveikuši ar motorzāģīšiem bruņojušies strādātāji. Taču tagad apstākļi iegrozījušies tā, ka  mežstrādniekus vairs nav iespējams pat ar uguni sameklēt. Šie cilvēki devušies strādāt tur, kur var nopelnīt vairāk, daudzi pārkvalificējušies un aizbraukuši uz Īriju.

Bet palikušajiem, lai nezaudētu darba ražīgumu, ir jāapgūst aizvien sarežģītākas ierīces. Gundars Vītols spriež, ka būtu lieliski, ja meža kombainu operatoriem un citiem speciālistiem varētu nodrošināt vairāk zināšanu. Taču apmācības izmaksā dārgi, turklāt Latvijā jau nav nevienas skolas, kur ierādītu, kā pareizi rīkoties ar meža izstrādes datortehniku. Gundars Vītols sacīja, ka tādas iemaņas varētu sniegt vienīgi pasniedzēji no Somijas, taču uzaicināt viņus uz Liepājas rajonu uzņēmējiem diemžēl neesot pa kabatai.

Kad vajadzīga apmācība, atbalsta nav

Mācībām enerģiski tiekot meklēts Eiropas Savienības struktūrfondu atbalsts, taču noskaidrojies, ka attiecīgās finansējuma sniegšanas sadaļas esot slēgtas un pieteikumus naudas piešķiršanai sākšot pieņemt tikai vasarā. “Tā tas nenotiek pirmoreiz. Ražotājiem pārmet, ka tie nepiesaista investīcijas, bet, tiklīdz to sākam darīt, tā izrādās, ka pie naudas nemaz nav iespējams tikt,” sūrojās mežinieks, kurš lieliski zinot, ko nozīmē apmācības gaidīt līdz nākamajam rudenim. Līdz tam brīdim, cīnoties ar kļūdām un ķibelēm, kā arī maksājot  dārgas nodevas par tām, vīri paši būs daudz ko apguvuši. “Tur vainojama valdība, ka tā notiek,” sprieda uzņēmējs.

Kad ciemojāmies mežā, tikāmies ar hārvestera pavēlnieku Oskaru Pētersonu. Viņš pastāstīja, ka pavisam nesen kāds sauss un nedaudz jau ietrūdējis koks, negaidīti uzkritis kombainam. Labi, ka nekāds bojājums neesot tehnikai nodarīts. Pašu operatoru gan šādās reizēs nekas neapdraud, jo kabīnes logi veidoti no bruņustikla, bet pati tā konstruēta ar aprēķinu, lai spētu izturēt liela koka svaru. Oskars Pētersons prakses laikā tādu gadījumu, kad kabīnei uzkritusi milzīga egle, jau esot piedzīvojis.

Problēmas ar ceļiem

Netālu no Kalnišķiem šonedēļ strādā forvardera operators Vaclavs Klieķis no Dunikas. Viņš teica, ka jau esot apguvis moderno tehniku. Darbs, protams, nav no vieglajiem. Galvenokārt jau tāpēc, ka bieži vien jāstrādā tālu no mājām. Cirsmas taču izkaisītas ne tikai pa Liepājas rajonu, bet pa visu Latviju.

Gundars Vītols piebilda, ka problēmu netrūkstot arī kokvedēju šoferiem, jo īpaši, kad ceļi izmirkuši. Parasti firma vienojoties ar pašvaldību vadītājiem, kā pa pagasta ceļiem izvest kokmateriālus. Taču ir gadījies, ka šādas norunas nav, un tad raisās nesaskaņas. Pat tad, ja šoferis vēlējies paņemt tikai vienu kravu, lai nebūtu jāatgriežas tukšgaitā. Gundars Vītols teica, ka labi saprotot pašvaldības rūpes, jo tā ir atbildīga par ceļu stāvokli pagastā, turklāt to uzturēšana kārtībā prasa daudz līdzekļu, taču mežsaimnieki esot gatavi sniegt nepieciešamo atbalstu.

Visādi varēja gadīties

Firmas “GM Koks” līdzīpašnieks vēlāk atcerējās tos šķēršļus, ko viņam nācies pārvarēt toreiz, kad cīnījies par atbalsta finansējumu šīs pašas tagad apgūstamās meža izstrādes tehnikas iegādei. Kaut gan projekta pieteikums bijis pabeigts jau pirms pusotra gada, Latvijas Investīciju un attīstības aģentūrā tas neesot pieņemts. To iesniegt varēja tikai pagājušajā gadā, kad pie aģentūras durvīm izveidojās milzīgs naudas gribētāju pūlis. To, kāda tur gaidīšana, bet pēc tam laušanās un cīkstēšanās policijas klātbūtnē notika, mūsu lasītāji vairākkārt vērojuši televizora ekrānā. Arī Gundars Vītols no Rucavas tur aizstāvējis savas tiesības uz Eiropas Savienības palīdzību. To viņš arī ar savu neatlaidību izpelnījies, taču otrreiz tādu ellīti piedzīvot gan negribētu.

Mežsaimnieks atzīst, ka struktūrfondu atbalsts ir tā vērts tikai tajos gadījumos, ja tiek piesaistītas apjomīgas investīcijas. Ja kāds lauksaimnieks, piemēram, domājot apmierināties ar pārdesmit tūkstošiem latu, tad šis finansējums neesot tā vērts, lai lauztos cauri neizbēgamajiem birokrātijas džungļiem. Turklāt jāliek aiz auss, ka šī laušanās prasa ne tikai daudz laika, bet arī prāvas naudas summas. Par riska novērtējumu tiekot prasīti astoņsimt lati pirms un tikpat daudz pēc pirkuma izdarīšanas. Revidents par savu slēdzienu pieprasījis 2 procentus no kopsummas vērtības, bet pēc tam cenu pazeminājis līdz tūkstoš latiem. “Tā investīciju summa apaug ar maksājumiem gluži kā vecs koks ar sūnām,” sacīja Gundars Vītols. Arī tā dēvētie mazie pirkumi esot obligāti. Traktoriem un kombainiem kā piedeva ir motorzāģi, vagoniņš strādātāju izmitināšanai mežā, dažādi ražošanas piederumi.

Protams, ka tāds vagoniņš firmai nav lieks. Hārvestera operators, kamēr viņa kolēģis strādā, tajā var atpūsties. Ražotājfirmas pārstāvis no Somijas brīdinājis, ka ilgāk par četrām stundām šāds operators strādāt nedrīkstot, jo tad zūdot uzmanība un kompjūtertehnika vairs negrib klausīt. Tāpēc arī mežā organizētas strādātāju maiņas.

Mežsaimnieks pastāstīja, ka ilgi prātojis, ir vai nav vajadzīgs firmai šķeldotājs. Līdz atzinis, ka bez tā mūsu mežos neesot iespējams iztikt. “Zari ir jāpaņem, tos nevar atstāt cirsmā,” viņš teica, paskaidrojot, ka bez rēķināšanas šodien nav iespējams pastāvēt. Arī tos 308 tūkstošus latu Eiropas Savienības naudas, ko “GM Koks” drīzumā saņemšot, plānots ieguldīt mežsaimniecības paplašināšanā. Pirkšot jaunas audzes, cirsmas, īpašumus un arī turpināšot stādīt mežus, jo jauniegādātās tehnikas jaudām jānodrošina aprite. “Jahtu nepirksim, bet stādīsim jaunus mežus. Darīsim to daudz lielākos apjomos nekā līdz šim,” pasmaidījis apņēmās rucavnieks.

Pēteris Jaunzems,
“Kurzemes Vārds”

Otaņķu mežniecības teritorijā mazā hārvestera operators veic valsts meža kopšanu. Gundars Vītols ieradies pavērot, kā tas notiek.

Dunicniekam Vaclavam Klieķim uzticēts vadīt meža materiālu izvedējtraktoru, kas pašlaik esot viens no modernākajiem pasaulē.