Nule aizvadītajā sestdienā, kas pretēji sinoptiķu drūmajām prognozēm izrādījās vasarīgi silta un saulaina, aptuveni 30 rucavnieku, Saieta nama vadītājas Valdas Stadgales rosināti, iepazina Dobeles rajona zemnieku saimniecības un slavenā selekcionāra Pētera Upīša dārzu. To tagad apsaimnieko Valsts augļkopības institūta darbinieki. Mājupceļā, iespaidus apkopojot, rucavnieki vēl izstaigāja Pokaiņu meža takas. Šis nebūt nav pirmais šāds pagasta ļaužu brauciens.

Pirms tam viņi vairāk interesējušies, kas notiek Liepājas rajona pagastos, apmeklējuši Nīcu un Grobiņu, bet nākamgad plāno doties galvaspilsētas virzienā, kur lauksaimnieku rocība neapšaubāmi ir lielāka un iespējas vērienīgākas. Lai sekmīgi darbotos, esot vērts redzēt pēc iespējas vairāk.

Saņem labu pamudinājumu

Brauciena dalībnieki bija vienisprātis, ka ekskursija ne tikai pamielojusi acis, bet tā devusi arī vērtīgu pieredzi un ierosmi.

Zemnieku saimniecību “Līči” Bikstu pagastā rucavnieki iepazina pirmo. Tur saimnieki Alda un Jānis Urbāni nodarbojas ar piena lopkopību un paralēli tam vāc senos latviešu darbarīkus un tehniku. Senlietu skaits neesot pat apzināts. Kolekcionēšana uzsākta aizvadītās tūkstošgades nogalē. Pirmos priekšmetus bēniņos attīrītā telpā izkārtojusi meita Līga. Kad viņa aizbraukusi mācīties, kolekcionēšanu aizrautīgi turpinājis tēvs.

Tagad jau, kā atzina saimnieki, ļoti daudz senlietu izvests aiz robežas. Tomēr pie labas gribas un neatlaidības šis tas vēl esot atrodams. Arī rucavnieks Kārlis Vītols neslēpa, ka viņam mājās glabājas neparasti senie darbarīki. Tie neesot īpaši vākti, bet kalpojuši dzimtai, attīstot savu saimniecību. To dzirdot, ekskursijas vadītāja piebilda, ka Rucavā jau pirms gadiem 10 – 15 bijusi doma izveidot senlietu muzeju, tomēr nav atradies uzņēmīgs cilvēks, kas pie šī uzdevuma ķertos. Varbūt tagad, kad “Līčos” saņemts pamudinājums, tas varēšot notikt.

Vietējie ārstniecības augi ir piemērotākie

Dobeles pievārtē izvietotās zemnieku saimniecības “Rūķīši” īpašnieki Iveta un Raimonds Lignicki, īstenojot saukli “Izbaudi Latvijas dabas bagātības!”, pievērsušies ārstniecības augu audzēšanai, pirmapstrādei un zāļu tēju gatavošanai. Tāds darbošanās virziens uzsākts 1997.gadā, kad nopirktas vecas lauku mājas. Tagad saimniecību vairs nevar pazīt, ierīkota augu žāvētava un fasētava, nodibināts uzņēmums “Rūķīšu tēja”.

Uzņēmīgie dobelnieki ir vieni no valstī lielākajiem ārstniecības augu audzētājiem, viņi apgādā tirgu ar veselību uzlabojošiem maisījumiem “Tonuss”, “Otrā jaunība”, “Uz veselību!”, “Miera tēja”, “Māmiņu tēja” un daudziem citiem.

Gadā “Rūķīšos” saražo aptuveni 5000 kilogramu ārstniecības augu – kumelītes, piparmētras, ābolmētras, pelašķus, vērmeles, ķimenes, asinszāles un citus augus. Augu ziedi un lapas tiek novākti ar rokām.

Saimnieks apgalvoja – katrā klimatiskajā joslā dzīvojošajiem vispiemērotākie veselības nostiprināšanai ir tieši tur augošie augi, jo tajos ir visvairāk organismam nepieciešamo vielu.

Pēteris Upītis bijis vīrs ar stingru raksturu

Kaut gan 1976.gadā selekcionārs Pēteris Upītis devās Aizsaules ceļos, viņa dārzs zaļo un zied, jo tur nenogurstoši darbojas zinātnieki un viņu palīgi. Kā bija novēlējis augļkopības meistars, ierīkots piemiņas muzejs. Lietpratējiem izdevies arī pilnībā apzināt un sakopt milzīgo lielā latviešu dārznieka atstāto mantojumu. Ar to rucavniekus iepazīstināja pati muzeja vadītāja Inese Šinta. Viņa atgādināja selekcionāra spārnoto teicienu: “Ja jums ir dārzs un bibliotēka, tad jums dzīvē nekā netrūks.” Tas lieliski raksturojot skarbo dārznieku, kurš nenoguris krāja zināšanas, lai bagātinātu Latvijas dārzus ar jaunu šķirņu ābelēm, bumbierēm, aprikozēm, saldajiem ķiršiem un citiem augļukokiem.

Dārza platība šobrīd ir aptuveni 45 hektāri un tur aug vairāk nekā 5000 augļaugu kultūru un hibrīdu. Apbrīnojams jaunums dārzā patlaban ir kolonveida ābeles, ko izdevies izaudzēt latviešu selekcionāram Kanādā.

Muzeja vadītāja bija ļoti iepriecināta, kad uzzināja, ka starp ciemiņiem ir arī cilvēks, kurš selekcionāru vairākkārt skatījis ne tikai vaigā, bet arī runājis ar viņu. Tas ir Rucavas agronomijas veterāns Jānis Laugalis, kurš pastāstīja vairākas epizodes no skološanās laikiem. “Reiz mēs, audzēkņi, kopā ar viņu staigājām pa dārzu. Viss saaudzis biezs, bet aprikožu, ka bail. Upītis noņem cepuri, salasa augļus tajā un sniedz mums cienāties, sakot: “Šeit ir tik un tik aprikožu, un raugieties, lai vēlāk te būtu tikpat daudz kauliņu!” Es tomēr pamanījos divus kauliņus noslēpt,” viņš  atzinās. Muzeja vadītāja  atbildēja: “Labi, ka dārznieks jūs toreiz nepieķēra! Ne visiem tā izdevās izsprukt.”

Vēlāk visu redzēto un dzirdēto izdevās vēlreiz apjaust, nonākot Pokaiņu meža brīnišķajā klusumā un mierā. Un guvumu tikai bagātināja sastapšanās ar Latvijas čūsku karalieni – indīgo odzi, ko šajā mežā saudzē.

Pēteris Jaunzems,
“Kurzemes Vārds”

Kolekcionārs Jānis Urbāns lepojas ar ūdenssūkni. Tādu padomju gados izmantoja ugunsgrēku likvidēšanai. To darbināja četri cilvēki.

Valda Stadgale apbrīno ābeļu šķirnes “Beloruskoje maļinovoje” tumšsarkano augļu bagāto ražu.

Iveta Lignicka cienā viesus ar tēju “Sveiks un vesels”. Fonā redzams nams, pie kāda var tikt, audzējot ārstniecības augus.

Pokaiņu mežā uzbrukuma pozā rucavniekus sagaidīja Latvijas čūsku karaliene – indīgā odze.