Igauņi nesatraucas par administratīvi teritoriālo reformu, jo neviens nedraud ar piespiedu apvienošanos. Tāpēc viņi nesteidzas un, pirms kaut ko darīt, to rūpīgi apsver. Šāds iespaids par Igaunijā notiekošo radies Liepājas rajona pašvaldību pārstāvjiem, kuri pagājušajā nedēļā devās triju dienu vizītē uz Tartu apgabalu, lai iepazītos ar kaimiņvalsts kolēģu paveikto.

Valsts ieceļ administrāciju

Liepājas Rajona padomes izpilddirektors Indulis Ozoliņš stāsta, ka Tartu apgabals jeb apriņķis savā ziņā ir līdzīgs Liepājas rajonam, jo atrodas milzu Peipusa ezera krastā. Ārpus Tartu pilsētas dzīvo aptuveni 50 tūkstoši cilvēku. Lielāko pašvaldību teritorijas apdzīvo aptuveni seši tūkstoši iedzīvotāju, mazākā ir Pīrisāre ar 85 iedzīvotājiem. Tā ir unikāla vieta, jo atrodas uz nelielas saliņas Peipusa ezerā. Liepājas rajona pašvaldību pirmās personas apmeklēja Peipsiāri – apdzīvotu vietu ar 900 iedzīvotājiem – un pašvaldību, ko varētu saukt par Tartu pagastu, jo tā atrodas ārpus pilsētas. Tur mīt ap 5000 iedzīvotāju. Liepājas pusē šī pašvaldība būtu līdzvērtīga Grobiņai.

Atšķirībā no Latvijas, kur darbojas Rajona padomes, Igaunijā apgabalu pārvaldīšanu veic valsts iecelta administrācija. Tā pārrauga pašvaldību budžeta izlietojuma kontroli u.tml., tas ir, veic tos pašus pienākumus, ko Latvijā ministrijas. Savukārt pašvaldības savu interešu aizstāvībai izveidojušas asociāciju, kas darbojas apgabala robežās.

Mazāk izceļo uz ārvalstīm

Tartu pagastā viesi no Liepājas rajona apmeklējuši vietējo ģimnāziju, kas skaitās ļoti prestiža, tajā labprāt vēlas mācīties jaunieši no Tartu pilsētas. Uzbūvēta arī iespaidīga sporta halle. “Mūsu rajonā nekā līdzīga nav. Pat tad, kad uzcelsim halli Priekulē, igauņu kompleksam līdzvērtīgas halles mums nebūs,” atzīst I.Ozoliņš.

Statistikas dati rāda, ka igauņiem ir lielāki ienākumi, taču uz vietas būtisks izrāviens neesot manāms. Vismaz laukos to esot grūti pamanīt. Ēku būvniecība norit pakāpeniski, arī ceļu stāvoklis esot līdzīgs kā Latvijā. Galvenie ceļi sakārtoti, taču, nobraucot uz mazāk svarīgajiem, parādās tādas pašas izdangātas bedres un nolietots asfalts. Arī skolās datortehnika neesot no jaunākajām, savākta laika gaitā.

“Maķenīt augstāks dzīves līmenis viņiem tomēr ir,” uzskata Sakas Novada domes priekšsēdētājs Uldis Kristapsons. Skolotāju atalgojums esot par aptuveni 100 latiem lielāks, arī pašvaldību budžeti nav no mazajiem. Piemēram, Peipsiārē tas sasniedz pusmiljonu latu. “Pie mums reti kurai pašvaldībai ar tūkstoš iedzīvotājiem ir tik liels budžets,” secina U.Kristapsons.

Vēl viens aspekts, kas igauņiem slavējams – tur nenotiek tik izteikta iedzīvotāju aizplūšana uz citām Eiropas valstīm kā Latvijā un Lietuvā. Pastrādāt citviet, lielākoties – Somijā, igauņi braucot labprāt, taču lielākā daļa pēc tam atkal atgriežas dzimtenē.

Nedraud ar piespiedu apvienošanos

Kas attiecas uz administratīvi teritoriālo reformu, I.Ozoliņš neuzskata, ka arī šajā ziņā igauņi būtu latviešiem aizsteigušies priekšā. Pēc neatkarības atgūšanas ciemati pārdēvēti par pagastiem, taču tālāka apvienošanās neesot būtiski uz priekšu pavirzījusies. “Valsts, protams, grib panākt, lai izveidotos lielāki administratīvi iedalījumi, taču viņiem nav likuma, kas draud ar apvienošanos piespiedu kārtā. Process norit brīvprātīgi. Valsts ir apsolījusi ap divsimt tūkstošiem latu infrastruktūras sakārtošanai, taču, runājot ar igauņiem, viņus šis piedāvājums nevilina. Tā neesot tā summa, par kuru pašvaldības būtu ar mieru ziedot vēlētāju intereses. Tā kā vienā stadijā ar igauņiem vien esam. Atšķirība tik tāda, ka igauņi dzīvo mierīgi, nestreso, bet mums nepārtraukti tiek ziņots par kaut kādiem termiņiem, tad atkal tos pārceļ un ievieš neveselīgu gaisotni. Attīstību tas neveicina,” uzskata I.Ozoliņš.

Arī U.Kristapsons piekrīt, ka šajā ziņā situācija Igaunijā un Latvijā ir līdzīga: “Ja līdz šim Igaunijā reģistrētas tikai trīs pašvaldību apvienošanās, to nevar nosaukt par strauju reformu. Arī valsts piedāvātais burkāns – divsimt tūkstošu latu – ir līdzvērtīgs Latvijas piedāvājumam. Arī mūsu pašvaldībām tas nešķiet pārāk kārdinošs.”

Viktors Ulberts,
“Kurzemes Vārds”