Pagājušajā nedēļā kolēģus Itālijā apciemoja rajona lauku attīstības speciālisti, konsultāciju dienesta darbinieki un zemnieku saimniecību īpašnieki. Lauku konsultāciju biroja vadītājs Jānis Briedis pastāstīja, ka ievērības cienīgs bijis kādas dižsaimniecības apmeklējums, kur piena ražotāji jau trešajā paaudzē nodarbojas arī ar “Parmerānas siera” izgatavošanu. Kaut gan zemes platības, ko aprūpē šis itāliešu zemnieks, nepārsniedz 200 hektāru, saimniekošanas intensitāte ir liela.

Ganāmpulkā ir aptuveni 300 liellopu, no kuriem 180 – slaucamas govis. Tur tiekot audzēti arī vairāki tūkstoši cūku. Pavisam saimniecībā nodarbināti aptuveni 40 cilvēku, kuru pulkā esot arī viesstrādnieki no Austrumeiropas. Savus tautiešus gan tur ceļotājiem sastapt nav izdevies.

Saimniecībā ražotais “Parmerānas siers” eksportam neesot paredzēts, pēc aptuveni divu gadu ilgas nogatavināšanas noliktavā to izplata tikai vietējā tirgū, piegādājot arī restorāniem un kafejnīcām. Itālijā ieviesta tāda kārtība, ka vietējiem lauksaimniekiem nav jākonkurē ar importēto produkciju. To ir atļauts sākt tirgot tikai pēc tam, kad pārdotas vietējās preces. Turklāt lielveikali šajā dienvidvalstī atrodas ārpus lielajām pilsētām. Pilsētnieki iepērkas mazajās bodītēs, kas pieder vietējiem ražotājiem.

Ciemiņi sieru varējuši arī nogaršot un iegādāties. J.Briedis atzina, ka produkts nav slikts, taču varen trausls un drupens, tāpēc, viņaprāt, noderīgs tikai kaisīšanai uz makaronu ēdieniem. Tomēr varēts noprast, ka saimniecība no siera realizācijas gūst ienākumus.

Kaut gan saimniecība atrodas Itālijas maizes klēts reģionā un zeme šeit ir auglīgāka par auglīgu, perspektīvu saimniekošanai īpašnieks saskatījis nevis lauksaimniecības attīstīšanā, bet tūrisma veicināšanā. Saimniecība atrodas netālu no pilsētas, kurā dzīvo desmitiem tūkstoši iedzīvotāju. Jau tagad ierīkota konferenču zāle, kur iespējams sapulcināt vairākus desmitus klausītāju.

Par ekonomiskajām problēmām un attiecībām ar Eiropas Savienību, kā arī par vienoto tirgu itāliešu zemnieki neesot vēlējušies runāt. Tiklīdz tādi jautājumi viņiem uzdoti, saruna novirzīta par citām tēmām. Pat to, cik lielus vienotās platības maksājumus par apsaimniekoto hektāru saņem Itālijā, neesot izdevies noskaidrot.

Vienīgās rūpes, ko atklājis dienvidzemes kolēģis, esot saistītas ar pēctecību. Arī tur lauku ļaudīm neesot skaidrības, kas tālāk vadīs viņu saimniecību, kad pašiem pietrūks spēka to darīt.

Pēteris Jaunzems,
“Kurzemes Vārds”