liepajniekiem.lv
Pērlīšu cimdi nevar būt lēti
Zīmola “LaLu” radītāja Laila Luzere smaida: “Nesen jau biju “Rietumcentrā”, nu – atkal esmu tepat. Kur gan palicis gads?…”
Aizputes mājražotāja uz Liepājas tirdzniecības centru savus rokdarbus sāk vest Ziemassvētku laikā, kad cilvēki lūko pēc dāvanām.
Šogad iepirkšanās atšķiroties no iepriekšējiem gadiem.
“Ļoti jūtams, ka cilvēkiem pirktspēja krītas un pirmkārt rūp, kā samaksāt rēķinus.
Taču adīšanas izejvielu un tirdzniecības vietu cenas iet uz augšu, pēc manām domām, nepamatoti,” Laila raksturo situāciju.
Viņas adījumi nav lēti, piemēram, cimdi, cepures maksā no 30 līdz 40 eiro. Dažs pircējs par to izbrīnīts, taču, kad paklausās adītājā, cik maksā dzija un kā top cimdi ar pērlītēm, novērtē rokdarbu. Tas arī nevar maksāt maz.
“Diemžēl esam bijuši tirdziņā, kurā pat netiek notīrīta tirgošanās vieta, kaut par to samaksāts.
Ir elegantu tirdziņu rīkotāji, pie kuriem apstākļi lieliski, bet dažs uzskata, ka pietiek paņemt naudu.
Pretī nedod neko – neorganizē nevienu pasākumu, lai piesaistītu ļaudis, ne arī bijusi reklāma. Tādas vietas es izsvītroju no sava saraksta,” viņa padalās iespaidos.
Lai varētu nopelnīt, rokdarbnieces glābiņš ir daudzveidīgais piedāvājums. Lailas jaunākais bērns ir lielformāta ziedi, kurus viņa māca izgatavot arī citiem radošajās nodarbībās.
Tāpat mājražotāja uzņem viesus Aizputē, savās mājās, kur iekārtojusi radošo darbnīcu, sagatavojusi aizraujošas un izzinošas programmas.
Cik izauga, tik pārstrādāja
Marita Kalēja apsaimnieko pirms 30 gadiem tēta stādītu dārzu, kurā izaudzē ražu “Ziemupes cidoniju” produkcijai.
Vitamīniem bagātās krūmcidonijas kopj, ražu novāc un pārstrādā kopā ar ģimeni. Viņa uzsver – apjomi nav lieli, mājražošana ir hobija līmenī.
Ziemupnieku piedāvājumā ir cidoniju šķēlītes sīrupā, sukādes, stiprāks un maigāks sīrups, sula. Šī gada ražojumi jau realizēti, taču dabas untumu dēļ to nebija tik daudz kā agrāk, ne arī visi veidi.
Pamatā – sukādes un sīrups atšķirīgos fasējumos.
“Gads jau no pavasara nebija labvēlīgs. Daļa ziedu nosala, pēc tam stādījums cieta no sausuma, un rezultātā raža nebija kvalitatīva,”
stāsta Marita.
“Citos gados tirgojām arī svaigos augļus, bet šogad tikai dažus kilogramus atdevām tuviem paziņām. To, kas bija izaudzis, pārstrādājām, saražojām tik daudz, cik zinājām, ka būs pieprasījums.”
Ir cilvēki, kas vitamīniem bagātās krūmcidonijas prasa un iegādājas Ziemassvētku dāvaniņām, ilgstoši klienti, starp kuriem arī Ziemupes “Rūķupe”, kas iegādājas produkciju savai kafejnīcai.
Mājražotāju ieņēmumi šogad esot mazāki, bet izdevumi – lielāki. Cenas pieaugušas cukuram, elektroenerģijai.
Savukārt “Ziemupes cidoniju” produkcijai pacelta nedaudz, nevis atbilstoši resursu sadārdzinājumam. Ražotāji zina, ka tirgū dārgas preces nepērk.
Svarīgi, kā tu sevi reklamē
Otaņķu pagasta “Ceļnieki” ir pazīšanas zīme priežu čiekuru liķierim, dateļu konjakam un bebru dziedzeru uzlējumam.
Dzīvesbiedru Ivetas Reinfeldes un Osvalda Mušas mājražojumus lietotāji nodēvējuši par smalkiem dzērieniem, kam piedien malkošana un nesteidzīgas sarunas labā kompānijā.
Kāds šis gads bijis “Ceļniekos”? “Tas ir stabils.
Nav peļņas rekordu, bet arī nevaru teikt kā citi, kuri apgalvo, ka klājas sliktāk nekā iepriekš,”
vērtē Osvalds.
Viņš domā, ka sekmes atkarīgas arī no cilvēku tirgzinības un spējas organizēt reklāmu.
“Dienvidkurzeme šogad mūs uzaicināja piedalīties savā stendā pārtikas izstādē “Riga Food”. Bija pieteikti daudzi ražotāji, bet beigās aizbraucām tikai 14 cilvēku no visa lielā novada. Citi vai nu pārdomāja, vai nobijās.
Es, mazs mājražotājs, aizbraucu, jo sapratu, ka neko nezaudēšu un sliktāk tāpēc man neklāsies.
Uztvēru piedalīšanos par iespēju popularizēt mūsu produkciju,” Osvalds pamato savu uzskatu.
Mājražotājs stāsta, ka katram jāizvēlas, kāds viņš grib būt. Pamanāms, kurš par saviem ražojumiem stāsta un tos demonstrē, vai kluss, kurš nogādā produkciju uz mazo tirdziņu tuvu mājām. No tā arī atkarīgs rezultāts.
“Dienvidkurzemes novadā ir vismaz četri mājražotāji ar tādu licenci, kāda ir man, bet mani tas nebiedē.
Katrā ziņā nebūs tā, ka, saņemot licenci, darbība uzreiz ies kalnā, nebūs tik vienkārši.
Jākāpj daudz smagu pakāpienu,” O. Muša min vienu no būtiskiem aspektiem, ka sistēma prasa laikietilpīgu dokumentācijas kārtošanu. Taču viņa mērķis neesot radīt lielu uzņēmumu.
Samazinājies gan pieprasījums, gan piedāvājums
Grobiņnieks Aivars Ozols no “Ozola maizes” ir mājražotājs jau 10 gadus. Šobrīd gan maiznieks vairs nedarbojas tik aktīvi kā agrāk, tāpēc nav pārliecināts, vai pieprasījums ir reāli sarucis vai tas ir tāpēc, ka paši vairs tik bieži nebrauc uz tuvākiem un tālākiem gadatirgiem.
“Braucam tikai uz gadatirgiem Liepājā, Rožu laukumā. Ar pircējiem ir labi, sūdzēties nevaru,” pauž A. Ozols.
Par to, ko pircēji iegādājas visbiežāk un visvairāk, maiznieks neņemas spriest. “Vienu reizi cilvēki vairāk grib rudzu maizi, bet citu – saldskābmaizi.
Vēlmes ir atkarīgas no tā, kas tajā brīdī iepērkas, pieprasījums pēc kāda konkrēta produkta katru reizi mainās.”
Tikpat neprognozējams esot arī pircēju skaits. Reizēm pie tirgotāja stenda esot rinda, bet citu brīdi vien daži, kas piestājuši maizi aplūkot. Viss piederot pie lietas, jo tirgū nekas nav paredzams.
“Savu produkciju pārdodam arī “Martas kioskā” Grobiņā, un es teiktu, ka pieprasījums salīdzinājumā ar iepriekšējiem gadiem noteikti ir samazinājies. Kāpēc, nezinu. Iespējams, cilvēkiem tagad ir mazāk līdzekļu,” stāsta mājražotājs.
Viņš atzīst, ka šobrīd ir pensijā un līdz ar to vairs tik daudz necep. “Varētu teikt, ka mūsu gadījumā ir samazinājies gan pieprasījums, gan piedāvājums.
Ja es gribētu, varētu jau cept vairāk, un cilvēki arī to maizi gan jau nopirktu,”
A. Ozols ir pārliecināts.
Šobrīd lielākā daļa pircēju veic privātus pasūtījumus. “Kaut kāds pieprasījums jau ir vienmēr. Pārsvarā vecāka gadagājuma cilvēki jautā pēc rudzu rupjmaizes. Un jaunākie mēdz pasūtīt gan rudzu, gan saldskābo.”
Ik pa laikam dodoties uz Liepājas mājražotāju tirdziņiem, “Ozola maize” piedāvā arī burkānmaizi, kādu plātsmaizi, pāris kukuļu baltmaizes un vēl kādus sīkumiņus.
Tomēr tie ir tikai daži blakusprodukti, jo lielākā letes daļa tiek atvēlēta klasiskajai rupjmaizei.
A. Ozols uzskata, ka nedaudz grūtāk nekā kādreiz šogad klājas visiem mājražotājiem, nevis tikai maizes cepējiem.
“Izcenojums, piemēram, maizei ir padārgs, un ne visi to var atļauties. Līdzīgi varētu būt arī ar citiem mājražotāju produktiem. Galu galā, klientam ir vieglāk un lētāk aiziet uz lielveikalu un vienuviet sapirkt visu, kas nepieciešams.”
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.
