Šonedēļ Liepājas Vides reģionālās pārvaldes speciālistu grupa, ko vadīja Andis Strungs, apbraukāja un detalizēti iepazinās ar tām zemnieku saimniecībām, kas pieteikušās ikgadējam konkursam “Sējējs” Vides ministrijas vērtēšanas grupā. Mūsu rajonā ir trīs pretendenti – Eglona Brūna vadītie “Meldri EB” Otaņķu pagastā, Jansonu ģimenes saimniecība “Kūdrāji” Aizputes pagastā un Mārim Niedolam piederošie “Šķiperi” Nīcas pusē.

No postažas līdz sakoptībai

Otrdien rīta pusē, kamēr vēl nevajāja nospiedošs karstums, vērtētāji ieradās Otaņķos. “Meldru EB” saimnieks Eglons Brūns un saimniece Lija ciemiņus sagaidīja sētsvidū, kur arī sākās viņu stāstījums par to, kā sakopta un labiekārtota šobrīd tik neparastā sēta, ko īpašnieks pēc atgriešanās no Krievijas atrada gaužām nožēlojamā stāvoklī. Faktiski jau nācies sākt gandrīz vai no nulles. “Dūmenis dzīvojamai mājai bija sabrucis, logi izgāzti, jumts ieliecies,” atcerējās saimnieks. Neatlaidīgi darbojoties un regulāri dodoties arī peļņas braucienos uz Vāczemi, Norvēģiju un citām vietām, videi draudzīgas saimniekošanas kursu uzņēmušie īpašnieki ir puslīdz sakopuši gan ēkas, gan to apkārtni. Iestādīts augļu dārzs, ierīkotas vēja aizsargjoslas, izrakts liels dīķis, kurā krāšņi zied ūdensrozes un reizēm izpeldas tuvākās apkārtnes bērni, uzcelts skatu tornis, kas kalpo arī kā sēklu un puķu sīpolu žāvētava, kā arī augļu noliktava.
Jāteic, ka “Meldros EB” domā ne tikai par produkcijas ražošanu un ienākumiem, kas neapšaubāmi ir nepieciešami, lai attīstītos un ietu uz priekšu. Šeit daudz uzmanības velta arī košumdārzu iekopšanai un veidošanai. Saimniecība atrodas šosejas malā un garām braucošās automašīnas to nepārtraukti ietin putekļu mākoņos. Lai pasargātos no tiem, Eglons Brūns iestādījis dubultu dzīvžogu. Gar ārējo malu aug pieticīgās aličas, bet iekšpusē – greznās tūjas. Tomēr vēl paies vismaz pieci gadi, kamēr koki izveidos blīvu sienu, kas aizturēs putekļu iekļūšanu pagalmā.

Izrādot vērtētājiem savu saimniecību, Eglons Brūns uzsvēra, ka cenšoties rīkoties tā, lai, izmantojot vietējos resursus un enerģijas avotus, saimniecību organiski iekļautu apkārtējā ainavā un vidē. Ikreiz, kopā ar sievu dodoties kādā izbraukumā, viņi ņemot līdzi lāpstiņu, lai izraktu un pārvestu uz “Meldriem EB” kādu savdabīgu ceru, krūmu vai koku. Šādā ceļā košumdārzos iesakņojusies gan ziepenītes, gan gārsenes, gan purenītes, bet mālainajā dīķmalā, kur cits nekas lāgā negrib augt, sakuplojuši no Zvārtavas atceļojušie un sudrabaini mirdzošie eļļas kārkli, kādi mūspusē nav redzēti.
“Nezinu, kā ir citiem, bet mums šo augu klātbūtne patīk,” skaidroja zemkopis. Blakus Latvijas izcelsmes augiem pretī saulei tiecas arī ārvalstnieki. No Norvēģijas esot atvesti piezemētie irbenāji, bet no Vācijas grezni ziedoši košumkrūmi. Turpat netālu augļus briedē persiku koki, kupli sacerojušie vīnogulāji, kā arī melnie plūškoki, kas saimniekiem ik rudeni dod bagātīgu ogu ražu.

Vērtētāji ne tikai ieklausījās saimnieku stāstījumā. Viņus interesēja arī daudzi citi jautājumi gan par to, ka videi draudzīgā saimniecībā tiek nodrošināta augsnes auglība, kā tur izmanto zaļmēslojumus, kā vēršas pret kultūraugu slimībām un apkaro kaitēkļus. Ne mazāk svarīgi, kā teica Andis Strungs, esot pārliecināties par to, kā lauksaimnieki attīsta un popularizē videi draudzīgas saimniekošanas metodes, kā viņi paši izglītojas un sadarbojas ar vietējām un starptautiskajām sabiedriskajām organizācijām.
Izsmeļošas atbildes uz šiem jautājumiem šonedēļ tika meklētas ne tikai Otaņķos, bet arī bioloģiskās lauksaimniecības celmlaužu saimniecībā Aizputes pagasta “Kūdrājos”, kā arī ekotūrisma virzienu ieturošajos Nīcas pagasta “Šķiperos”. Bet vērtējuma rezultāti kļūšot zināmi nākamnedēļ, kad uzzināsim, kuras no saimniecībām turpinās sacensību jau valsts mērogā.