liepajniekiem.lv
– Grāmatā par Imantu Ziedoni fotogrāfijas ir no jūsu krājumiem?
– Nē, šīs ir no viņa vecākiem dabūtas, kad es pie viņiem biju Ragaciemā. Nolika man priekšā visus fotoalbumus, un mēs varējām atlasīt. Es toreiz veidoju diafilmu par Imantu Ziedoni.
– Kādi bija viņa vecāki?
– Cik mēs ar mammu runājām, man likās, ka viņai dēls bija ļoti tuvs. Un viņš arī bija mātes dēls, pēc viņas izskatījās – acis tās pašas brūnās, arī smaids, tikai viņš kā vīrietis bija atturīgāks, vēsāks, noteiktāks.
– Raksturā – savdabis.
– Viņš bija ļoti dažāds, ārkārtīgi daudzveidīgs. Kad Izglītības ministrijā man jautāja, kādu diafilmu es veidošu nākamgad (man ir 20 diafilmas, ko ministrija izdevusi), es teicu, ka par Ziedoni.
“Oho,” man atbildēja, “tu esi drosmīga!”
Par viņu dzirdētas visdažādākās atsauksmes. Ministrijā teica: “Viņš ir ļoti vienkāršs un sirsnīgs, precīzs.” Kad viņiem vajadzēja veidot tabulas par rakstniekiem, noteiktajā laikā bija klāt, visu atnesa.
Citi teica: “Ziedonis ir ass, cērt kā ar nazi.” Pat Lija Brīdaka ir rakstījusi, ka vienās viesībās citā republikā, kad viņš uzaicināts teikt galda runu, piecēlies un atbildējis: “Man tagad nav nekā, ko teikt.”
– Kā klājās jums, veidojot diafilmu?
– Mēs arī domājām – nez kā mums ies, var būt dažādi. Atkarīgs, kā viņš uztvers filmas veidošanu par sevi. Kad rakstnieks miris, tad rocies savos materiālos, ej uz muzeju un strādā ar to, bet, ja dzīvs, ar viņu jārunā, jāiepazīstas.
Braucot pie Ziedoņa, domājām, ka vajadzētu kaut ko paņemt līdzi – ja nu viņš mums liek ko galdā? Paņēmām torti un šampanieti. “Jā, viņš nu jums cels ko galdā!” šoferis neticēja. Sarunājam, ka līdzi paņemto atstāsim mašīnā. Ja vajadzēs, tad izņemsim.
Bet Ziedonis – lai sarunas labāk veiktos – izvilka no galda lielu konfekšu kārbu un divas bērzu sulas pudeles,
kas esot vēl no pagājušā gada. Tad mūsējie gāja uz automašīnu pakaļ tam, ko atvedām. Mēs ar dzejnieku kontaktu atradām uzreiz.
– Jums nebija šaubu, vai vajadzētu strādāt ar tik lielu personību?
– Nē! Ziedonis man ir viens no tuvākajiem autoriem. Kad es sāku nodarboties ar literāro novadpētniecību 50. gadu beigās, viņš literatūrā ienāca. Un kā literatūras skolotājai man taču bija jāseko līdzi visam, kas jauns parādās, jāzina, kas notiek.
Sākumā uz Ziedoni skatījos tāpat kā uz visiem, bet tad sāku sajust, ka viņš ar kaut ko atšķiras, ir īpatnējāks. Piemēram, darba tēmas risinājumā ienes īstu, patiesu darba dzīvi.
Pats nāca no tādas vides, kur tēvam, zvejniekam, reizēm rokas tā pārsalušas, ka grūda liesmās. Māte strādāja zivju apstrādē, tā arī vakarā pārnāca mājās un, lakatu noraisot, nevarēja kājas pāraut – viss sāpēja.
Ziedonim pirmais darbs, ko sāka strādāt pēc vidusskolas beigšanas, taču bija ceļa strādnieks.
– Vējš jaunā dzejnieka cirtainajos matos – motocikls taču tam laikam bija kas neierasts.
– Jā, un iznāca Ziedoņa otrais dzejoļu krājums “Sirds dinamīts”. Kam viņam vajadzīgs dinamīts, ko grib uzspridzināt?…
Viņš vērsās pret daudzām negācijām, kam citi mierīgi pagāja garām. Man patika, ka pauda savu personisko nostāju, kas bieži vien nesaskanēja ar citiem. Vērsās pret mietpilsonību un teica, ka vajag atraisīties.
– Jūs tikāties ar dzejnieka vecākiem. Kur vēl viņam sekojāt?
– Uz Murjāņiem. Tur aizbraucām, lai dabūtu kadrus diafilmai.
Parasti Ziedonis negribēja tikties ar skolēniem, teica, ka bieži vien skolēni viņu nesaprot, pārprot. Bet vienreiz man piezvanīja – Ziedonis, braucot no Ventspils uz Liepāju, pa ceļam iebrauks Aizputes vidusskolā. Tad arī viņš tikās ar maniem audzēkņiem, viņam patika pie mums.
Pirms tam es skolēniem mācīju par dzejnieku un lūdzu, lai uzraksta viņam jautājumus. Tad kopā tos izšķirojām, palika būtiskākie. Viens skolnieks saskaitīja, ka Ziedonis atbildējis uz 44 jautājumiem, turklāt izvērsti. Bijām iekārtojuši zāli rudenīgās noskaņās – ar lapām un bērzu klucīšiem, svecēm.
“Kad deg sveces, tāpēc vien jau ir svētki,” Ziedonis teica.
Kad iznāca “Kurzemīte”, uzdevu skolēniem vākt ilustratīvo materiālu šim darbam. Bērni sanesa tādu kaudzi, ka es sākumā pat apstulbu. Domāju, ko nu es ar to darīšu? Nopirku zīmēšanas burtnīcas, braucu uz Liepāju un liku iesiet divus biezus albumus.
Kur tikai viņi nebija meklējuši attēlus, lai ilustrētu “Kurzemītē” aprakstīto. Katram attēlam apakšā bija jābūt citātam, uzrādītai lappusei, no kuras vietas ir, jo mans nolūks bija, lai viņi pamatīgi to darbu izstudē.
Materiāli bija tik interesanti, ka lūdzu uzrakstīt, kā tos vākuši. Un kas tur atklājās! Bija gan iesaistīta ģimene, gan mainīts pret citām fotogrāfijām. Un, kad Ziedonis atbrauca, meitenes viņam to lasīja.
Ziedoni ļoti ieinteresēja, ko bērni izdarījuši, teica, ka nu viņi var rakstīt paši savu “Kurzemīti”. Un es atbildēju, ka jau raksta nākamo sacerējumu, – es eju pa savu Cīravu vai Aizputi, vai citu vietu, Ziedoņa ierosmei sekodams.
– Vai jums sākās sadarbība?
– Jā. Pēc diviem gadiem, kad no visas Padomju Savienības uz nedēļu Rīgā iebrauca rakstnieki, viņš ieteica, ka semināra pirmā diena jāorganizē Aizputē, un man to grupu uzsūtīja. Sākumā biju nelaimīga, bet viss izdevās ļoti labi.
Ziedonis ierakstīja mana literatūras kabineta viesu grāmatā:
“Tas atšķirīgais, kas ieaug olā kā dzeltenums, tas atšķirīgais ir arī tas pirmšķirīgais.”
Man bija ļoti labas attiecības ar viņu.
Viņš bieži uzturējās Kazdangā, tā bija kā starta vieta, pirms izlidot tālāk – uz Cīravu, uz Apriķiem, uz citurieni. Viņš zināja, ka Kazdangā vienmēr būs, kur apmesties, ko paēst un arī interesanti sarunu biedri.
Reiz es braucu mājās no Rīgas, un tajā mašīnā brauca arī viņš ar savu dēlu Rimantu, kas bija pusaudža gados. Teica, Rimants nu ir tādā vecumā, ka jāsāk rādīt pasauli, un viņi nodzīvoja nedēļu Kazdangā.
– Par grāmatu “Ar Liepāju saistītie” Egona Līva piemiņas balvas “Krasta ļaudis” laureātu godināšanas sarīkojumā šogad saņēmāt īpašo pateicību par ieguldījumu latviešu literatūrā.
– Esmu tikusies un vairāk vai mazāk bijusi pazīstama ar visiem 13 aprakstītajiem literātiem. Ar citu ļoti daudz, ar citu, piemēram, Zentu Mauriņu, tikai vienreiz, būdama sešpadsmitgadīga skolniece. Aizbraucu uz viņas autorvakaru Rīgā, Lielajā ģildē. Tā bija pirmā rakstniece, kurai uzdrošinājos aizrakstīt.
Tas bija vēl kara laikā, kad grāmatas jau tā bija grūti dabūt, bet man grāmatnīcā izdevās nopirkt Zentas Mauriņas romānu “Dzīves vilcienā”.
Priekšvārdā bija rakstīts, ka lasītāji izsaka viņai savas domas par romānu. Tātad rakstniekam var arī aizrakstīt! Kāpēc lai es to nedarītu?
Aizrakstīju, un pirmā atklātne, ko es no kāda rakstnieka saņēmu, bija no Zentas Mauriņas. Viņa rakstīja, ka vēstulei nav laika, bet tās vietā man atsūtīs savu grāmatiņu “Neaizsūtītā vēstule”. Un ar viņas ierakstu man vēl tagad tā glabājas.
– Grāmatā piegājieni cilvēkiem jums ir dažādi.
– Jā, bet es nevaru pateikt, ar kuru man bija siltākās attiecības. Ar Mirdzu Ķempi pēdējos četrus gadus man bija ļoti tuvas attiecības, grāmatā esmu publicējusi vēstules, ko viņa man rakstīja. Olafs Gūtmanis dzīvoja tepat netālu, Egons Līvs bija ļoti simpātisks cilvēks…
Man ar katru ir atgadījies kas interesants. Izlasīju, ka Harijs Gāliņš raksta par Tebru: “Tu mana pirmā lielā, dziļā upe.” Es skatījos biogrāfiskajos materiālos, un nekur nav rakstīts, ka viņš dzīvotu tādā vietā, kam būtu kāds sakars ar Tebru.
Man tas jānoskaidro! Es viņam uzrakstīju, viņš man atbild, ka bērnību vadījis Kalvenē. Un atklājas jauna nodaļa. Kā lai es par to neuzrakstu?
Ērikam Kūlim viņējā ir Tāšu puse. Uzrakstīju, gaidīju atbildi, bet, nē, vienā reizē zvana pie durvīm – viņš! Esot slinks vēstuļu rakstītājs, gribot iepazīsties personīgi. Ar viņu mēs izstaigājām visus Tāšus, viņš parādīja savas dzīvesvietas Liepājā.
Esmu grāmatā grupējusi – literāti, kuri Liepājā dzimuši, tad tie, kuri tur nokļuvuši, būdami bērni. Tāds ir Viktors Lagzdiņš, kas vasaras pavadīja Apriķu mežos paša celtā būdā, Jānis Peters, Zenta Mauriņa, Ēriks Hānbergs un Alfrēds Krūklis.
Vēl grupa, kam dzīves gaitas saistās ar Liepāju, piemēram, Egons Līvs, par kuru vēl tagad saka, ka viņš ir Rīgas liepājnieks. Augusts Štrauss, Nora Kalna.
– Katra tikšanās ar interesantiem cilvēkiem atstāj nospiedumu. Esat iespaidu, atmiņu, emociju pilna.
– Tāpēc jau es to visu izlieku [grāmatās]. Šīs ne viena, ne otra nebija domātas publicēšanai, tajās ir daudz personīgā.
Man iznākušas 11 grāmatas, bet vēl kādas sešas es varētu izdot, tās ir jau uzrakstītas.
Saliku tajās tikšanās ar rakstniekiem, dzejniekiem, kuri manī atstājuši pēdas.
– Vai šīs tikšanās palīdzēja dzīvot?
– Tīri dabīgi; ja es tikai ieiešu klasē un norunāšu savu sakāmo, sadarbošos ar skolēniem, ar to vien ir par maz. Ārpus skolas taču notiek reālā dzīve! Tajā gan pati gribēju ieiet, gan savus audzēkņus ievest. To darīt nebija grūti.
– Jūs esat labā nozīmē ar literatūru apsēsta.
– Acīmredzot. (Smejas.) Augu daudzdzīvokļu mājā, mēs bijām četras meitenes, reizēm arī piektā un sestā, tomēr bez visām blēņām no viņām nošķīros un sēdēju pie grāmatas.
– Jums ir sekotāji pedagoģijā un novadpētniecībā?
– Pedagoģijā, es domāju, ir, esmu izaudzinājusi stipri daudz skolotāju, kas izkaisīti pa visu Latviju. Novadpētniecībā? Nezinu… Pašlaik [Aizputes] skolā, man liekas, nav neviena.
Kāds meitēns sacerējumā man reiz rakstīja, ka, lai strādātu tā kā Birzniece, vajag darbam veltīt ļoti daudz laika.
– Un kur jūs to ņēmāt?
– Kamēr es biju precējusies, darbojos mazāk. Bet mana laulība izira, es izšķīros. Man bija mamma, viņa gatavoja ēdienu, nokārtoja sadzīvi, un es varēju ņemties pa skolu un ar savām grāmatām.
– Jūs pedagoģiskajā darbā bijāt nopelniem bagāta profesionāle. Kā uztvērāt sava darba novērtējumu?
– Protams, labu dzirdēt vienmēr ir patīkami, bet lepoties ar to – nē. Es taču apzinos, kāda niecība esmu. Kā pratu, tā strādāju. Mans uzskats ir tāds, ja ko dari, tad tik labi, cik vari; pa virsu braukt man negribas.
Jutu skolēnu pateicību, tā man bija svarīga. Ar viņiem bijušas daudzas tikšanās un ir vēl tagad, kaut gan maniem pirmajiem jau pašiem pāri par 80 un diemžēl daudzu vairs nav. Mani zēni… No pirmā izlaiduma 1956. gadā izskolojās pieci mediķi!
– Vai būt skolotājam ir misija?
– Es nezinu, neesmu par to domājusi.
VIZĪTKARTE
Mirdza Birzniece
- Dzimusi Aizputes pagastā.
- 23. septembrī nosvinēja savu 97. dzimšanas dienu.
- Filoloģe un vidusskolas skolotāja.
- Vairāku grāmatu autore.
- Sagatavojusi un vadījusi vairākus TV mācību raidījumus, savulaik pirmā Latvijā sākusi mācību darbā izmantot diafilmas par latviešu literātiem.
- Vadījusi pirmoreiz Latvijas skolu vēsturē literārās novadpētniecības kursus pa Liepājas rajonu.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.
