Lai nodrošinātu ērtu vietnes izmantošanu un uzlabotu šīs vietnes veiktspēju un funkcionalitāti, mēs izmantojam sīkdatnes. Turpinot pārskatīt šo lapu, Jūs piekrītat sīkdatņu saglabāšanai Jūsu ierīces atmiņā. Turpināt Vairāk informācijas

Svētdiena, 20. augusts

+18°C
Vējš: R 4.6 m/s
Laika ziņas Liepājā

Vārdadiena: Bernhards, Boriss

Kā koridors uz savām grāmatām  (2)

Atslēgvārdi literatūra | andra manfelde

Uz tikšanos ar dzejnieci un rakstnieci Andru Manfeldi Pāvilostas bibliotēkā zāle bija novada iedzīvotāju pilna. Viņu rindās bija arī vidusskolas audzēkņi Ģirts (no kreisās), Miķelis Emīls un Kārlis.
Foto: Andris Gertsons

"Lai viņa stāsta dzejoļus! Man patīk, kā viņa runā," skolotājai, kas nupat mudinājusi uzdot jautājumus, atbild kāds Pāvilostas vidusskolas skolnieks. Vakar pilsētas bibliotēkā uz tikšanos ar dzejnieci un rakstnieci Andru Manfeldi bija ieradušies ne tikai jaunieši, bet arī vidējās un vecākās paaudzes novadnieki.

Narkotikas. Aizbraukšana. Izsūtījums. Tās bija galvenās tēmas, par kurām tikšanās laikā stāstīja A. Manfelde. Jo par tām ir viņas rakstītās grāmatas. Un, iepazīstinot ar tām, izskan arī pašas dzejas lasījumi. "Es nemaz nezināju, ka viņa ir arī dzejniece," atzīst Ausma Ozola no Mežaines. Viņa izlasījusi tikai prozas darbus "Adata" un "Dzimtenīte". "Nupat biju Īrijā, mani ciemos uzaicināja radu bērni. Ir pārdomas par viņas rakstīto. Vai pati bijusi, vai kā tik emocionāli varējusi uzrakstīt," A. Ozola spriež, ka tas "Dzimtenītes" autorei būs jāpajautā. Atbildi A. Manfelde sniedz jau pati savā stāstījumā. Vīrs septiņus gadus strādājis Anglijā.

Pa laikam dzejniece un rakstniece atklāj aizkulises, ieminoties, kā nonākusi līdz rakstniecībai, jo sākumā daudz laika veltījusi mākslai. Un kā notiek dzejas vai prozas rakstīšana. Ka darbs pie "Sibīrijas bērniem" ļāvis labāk izprast savu mammu, kas agrā bērnībā izsūtīta uz Sibīriju, ceļā uz turieni visu laiku kliegusi un septiņus gadus dzīvojusi badā. "Ir interesanti tikties ar cilvēkiem, kas raksta grāmatas. Tie ir savdabīgi, interesanti cilvēki," saka pāvilostniece Inga Leja. "Man patīk lasīt grāmatas un sava prieka pēc arī rakstīt." Publiskojusi gan viņa to pagaidām nav, jo pietrūkst laika strādāt pie talanta izkopšanas, taču cer – kādreiz tas atradīsies.

Arī I. Leja no A. Manfeldes darbiem lasījusi "Dzimtenīti" un "Adatu". "Man patīk, kā viņa raksta. Viegli lasās. Raksta diezgan reāli, lai arī reizēm izklausās paskarbi. Tas ir reāls, tiešs skatījums. Ir citas grāmatas, ko aizmirst jau gandrīz tūlīt pēc izlasīšanas. Viņas grāmatas paliek atmiņā. Tie nav nekādi Holivudas romāniņi, bet ar dziļu domu," vērtē pāvilostniece.

Šī nav vienīgā reize, kad A. Manfeldi aicina uz tikšanos ar iedzīvotājiem novados. "Es nevaru tā nodalīt – lauku cilvēki un pilsētas cilvēki," viņa atbild uz jautājumu, ko iegūst no sarunām ar lauku ļaudīm. Tas, par ko katru reizi tiek runāts, vairāk esot atkarīgs no auditorijas, no klausītāju grupas. Jauniešiem stāstījums ir citādāks nekā tiem, kas jau brieduma gados un vecāki.

"Es iznāku kā koridors uz savu grāmatu," rakstniece stāsta. Un tā patiesi ir. Stāstījums ir tik garšīgs, ka gribas izlasīt teju visu, ko viņa sarakstījusi. Taču šajās tikšanās reizēs A. Manfeldei esot svarīgi arī jautājumi, ko cilvēki viņai uzdod. Ir tādi, kas katru reizi atkārtojas, bet ir arī tādi, kas fascinē. "Ir jautājumi, kas ļauj nostiprināt manu pārliecību vai pārskatīt manas vērtības," atzīst rakstniece.

Pāvilostnieki gan tikšanās laikā uzdot jautājumus vairākkārt bija jāmudina. Skolēni, kurus runāt pusčukstus rosināja līdzi atnākušās skolotājas Inese Reņķe un Anna Kaže, sākumā kautrējās. Tomēr bibliotēkas vadītāja Mairita Vītola stāsta, ka pusotru stundu ilgās sarunas beigās cilvēki tomēr sadūšojušies. "Vajag tikai vienam uzdot, un tad jau aiziet," viņa novērojusi. Bibliotēkas vadītāja piebilst, ka zina – skolēni A. Manfeldes darbus ir lasījuši un par tiem rakstījuši domrakstus. "Mans dēls pat desmitnieku dabūja," M. Vītola palepojas.

Var just, ka arī vadītāja, kas aicināja uz tikšanos, ir lasījusi manus darbus, priecājas A. Manfelde. Jo reizēm gadās, ka šādi pasākumi tiek organizēti tikai ķeksīša pēc. M. Vītola pastāsta, ka jau pērn Centrālā zinātniskā bibliotēka piedāvājusi organizēt tikšanos ar šo rakstnieci. Tomēr pāvilostnieki atteikušies, jo par viņas daiļradi zinājuši maz. Maz bijis A. Manfeldes grāmatu. "Šogad aktivizējāmies un tad aicinājām ciemos," atklāj bibliotēkas vadītāja.

Uz pasākumu zāle bija iedzīvotāju pilna. Pirms tikšanās pat vajadzēja papildināt krēslu rindas, lai visiem būtu iespēja apsēsties. Tomēr A. Manfelde ir runājusi arī pieciem cilvēkiem. "Bet ir jārunā ar atdevi. Jo katrs cilvēks ir Visums," viņa saka. Toreiz izrādījies, ka klāt ir arī kāda sieviete, kura bijusi grāmatā "Zemnīcas bērni" ievietotā fotogrāfijā fiksētajās kāzās. "Un tā bilde pēkšņi atdzīvojās," izrādās, ka arī rakstniecei šādi pasākumi spēj daudz dot.

  • Komentāri (2)
  • 0
+ skatīt visus Atlikušie simboli: 500

Pievieno komentāru

liepajniekiem.lv neatbild par rakstiem pievienotajiem komentāriem. Aicinām ievērot pieklājību, toleranci un iztikt bez rupjībām.

Portālā aizliegts ievietot:
- personas godu un cieņu aizskarošu, draudošu, apmelojošu informāciju;
-musināt uz rasu vai etnisko neiecietību;
-komentārus, kas neatbilst Latvijas Republikas likumdošanai;
- komerciāla rakstura informāciju vai jebkāda veida reklāmu un aģitāciju.

Noteikumu neievērošanas gadījumā, liepajniekiem.lv patur tiesības komentārus dzēst, slēgt iespēju komentēt un ziņot tiesībsargājošām iestādēm.

Uzmanību!!!
Lai mazinātu iespēju portālā manipulēt ar komentētāju viedokli un noskaņojumu, komentāri, kuru autori diskusijās piedalās ar vairākiem vārdiem, tiek iezīmēti pelēkā krāsā. Tā kā šis process ir tehnisks, ir iespējamas situācijas, kurās iekrāsotie komentāri var nebūt no viena autora, vai arī neiezīmētos komentārus rakstījusi viena un tā pati persona.

Novados

Saistītās ziņas

Pamanīji neatbilstošu saturu? Būsim pateicīgi, ka par to informēsi mūs!