Grūtības ar kredītu samaksu izjūt un bankrota draudu priekšā Latvijā nonākuši daudzi simti zemnieku, bet kopējā summa, kas jāsamaksā bankām, sasniedz 50 miljonus latu. Tas kļuvis zināms pēc tam, kad saskaņā ar Zemkopības ministrijas norādījumu lauku saimniecībās paveikta anketēšana. Kā atbrīvoties no tik smaga parāda, ja pakalpojumiem cenas cēlušās, bet samaksa par iepirkto produkciju tikai krītas? Kā šādos apstākļos strādāt? Par to patlaban galvu lauza saimniekotāji, par to domā ministrijā.

Strupceļā tie, kas centās attīstīties

“Lauksaimniecības nozarei šī ir ļoti būtiska summa,” pirms dažām dienām atzinis ministrs Mārtiņš Roze, piebilstot, ka prāvā nauda nav izkūpējusi gaisā, bet gan tikusi ieguldīta reālos projektos. Tomēr galu galā iznācis stipri vien citādāk, nekā vēl pirms gada tika paredzēts un aicināts rīkoties. Tieši tām saimniecībām, kas centās attīstīties un līdzekļus ieguldīja ražošanā, tagad klājas visgrūtāk, turpretī tām, kas nav veikušas milzīgus ieguldījumus un modernizējušās, tikai balstoties uz iekšējiem resursiem, problēmas ir mazākas.

Lai gan agrāk M.Roze vairākkārt uzsvēris, ka daļa piensaimnieku esot dzīvojuši savu ilūziju pasaulē, paļaujoties uz augstām piena cenām un ilgstošu stabilitāti sektorā, tādēļ saimniecību modernizēšanas projektus balstījuši uz pārāk optimistiskiem aprēķiniem, anketēšana tomēr atklājusi, ka šādu fantastiski veidotu projektu ir samērā maz. Taču vieglāk no tāda secinājuma nevienam, protams, nekļūst, jo, kā jau teikts, grūtības izjūt arī tie, kas rēķinājušies saņemt pieticīgāku samaksu par realizēto produkciju. Tas nozīmē, ka valsts atbalsts ir nepieciešams kā vieniem, tā otriem. Turklāt lauksaimnieki uzsver, ka par ķīlniekiem nebūt nav kļuvuši savas neizdarības vai pieļauto ačgārnību dēļ.

Šaubās, vai kredītgarantijas palīdzēs

Kā atrisināt samezglojumu? Tagad daudz tiek runāts par kredītgarantijām un garantiju fondiem. “Izūtrupējot kādu saimniecību, banka naudu gan dabū tūlīt, bet tikai daļu no tās. Mans priekšlikums – kopīgi sadalot risku valstij un bankām, būtu nepieciešams dot iespēju saimniecībām strādāt tālāk,” izteicies ministrs. “Vai tieši tā saimnieka vadībā, kas saimniecību vada konkrētajā brīdī, – tas ir vērtējams. Mums ir svarīgi, lai saimniecības darbotos, jo tikai tādas var samaksāt visas saistības un saražot preci. Izpārdodot saimniecības pa daļām, zaudē gan banka, gan tautsaimniecība.” Ministrs piebilda, ka valstij nav tik lielas naudas, lai izpirktu zemnieku kredītsaistības.

Tādēļ viņš piedāvājot citu variantu, kas attiektos gan uz privātpersonām, kas ņēmušas hipotekāros kredītus, gan uz zemnieku saimniecībām un pārstrādes uzņēmumiem. Esot jārod iespējas pārkreditēšanai un kredītu garantijām. “Ja ir valsts garantijas, piemēram, par kredīta pamatsummas atlikšanu, bankām nebūtu nepieciešams veikt papildu uzkrājumus par attiecīgi atliktā kredīta summu,” teicis ministrs, izklāstot savu priekšlikumu.

Liepājas puses zemnieku viedokļus par radušos situāciju lasiet laikraksta “Kurzemes Vārds” 20.janvāra numurā Pētera Jaunzema publikācijā.