Nav jābūt bijušajam padomju armijas desantniekam vai citādu militāru apmācību ieguvušam, lai varētu likt pie pleca īstu stroķi – gludstobra bisi un izjust ieroča spēku. Pieredzējušu treneru vadībā tagad to var darīt arī tie, kas iepriekš šaujamrīku redzējuši tikai filmās. Nu jau pusgadu šādu iespēju Grobiņas pagasta Lāčkokos piedāvā uzņēmējs Aivars Galeckis, un tur var azartiski izklaidēties ne sliktāk kā aristokrātiskie angļu lordi.

Izveido savu šautuvi

Izrādās, ka Grobiņas pagastā ir divas šautuves – Lāčkokos un Bērzpurvos, kur saimnieko Edvīns Porciks, bez tam šajā jomā tik bagātīga Latvijā neviena pagasta neesot.
“Šai lietai pieķēros 2001.gadā, kad vaiņodnieki Vārpā bija uzstādījušas piecas šķīvju mašīnītes. Tad es tās arī pirmo reizi ieraudzīju. Brīnumi gan bija uz ko tādu skatīties un šaut,” atceras A.Galeckis. Pēc tam viņš darbojies Bērzpurvu šautuvē, līdz radās iespēja privatizēt Lāčkokus un izveidot pašam savu šautuvi. Pusgada laikā, kopš tur saimnieko A.Galeckis, par privātajiem līdzekļiem iekārtoti vairāki šaušanas stendi, kur var trenēties gan profesionāļi, gan iesācēji. Šautuvi Lāčkokos A.Galeckis neierīkoja tukšā vietā. Šautuve tur atradās jau padomju laikos, un bija paredzēta gan mednieku, gan militāristu treniņiem. To apliecina vairākas betona un ķieģeļu konstrukcijas, kur vēl tagad redzamas Kalašņikova mašīnpistoļu ložu atstātie robi.
Nezinātāju varētu izbrīnīt, kāpēc turpat netālu no šautuves cilvēki mierīgi peldas tuvējā ūdenstilpē. Izrādās, ka viņi patiešām ir ārpus bīstamības zonas. Ballistikas eksperti secinājuši, ka skrotis, kas diametrā nav lielākas par 2,5 milimetriem, cilvēku apdraud 118 metrus no šaušanas pozīcijas. Lāčkoku šautuvē drošības zona ir vairāk nekā 200 metru.

Lāčkokos šaušana notiek ar īstām gludstobra bisēm, kas ražotas gan Beļģijā, gan Itālijā. Populārākais ir 12.kalibrs, kuru izmanto lielākā daļa mednieku. Pa kustīgo mērķi – skrejošo mežacūku – šāvēji bliež ar lodēm, bet pa šķīvīšiem – ar skrošu lādiņiem. Skrejošā mežacūka nav nekas cits kā šī dzīvnieka attēls, kurš novietots uz sliežu ceļa. Interesanti, ka šī iekārta ražota turpat Grobiņas “Lauktehnikā”. Mežacūka skrien ar ātrumu četri metri sekundē, un šāvējam ir 2,5 sekundes laika, lai trāpītu mērķī, un astoņas sekundes, lai pārlādētu ieroci.
Savukārt šķīvīšu sviešanas mašīnas pirktas Anglijā. To pastāvēšanas vēsture ir diezgan sena. Jau pirms 100 gadiem angļu aristokrāti šaušanas prasmē trenējās, mērķējot pa speciāli šim nolūkam izgatavotām māla bumbiņām. Vēlāk šī tehnoloģija tikai aizvien pilnveidota, pielietojot katapultu. Savulaik tajās atsperes uzvilka ar roku, taču nu jau šo mehānismu kontrolē elektroniski.
Dod! Tādu komandu šāvējs dod pults operatoram, lai tas iedarbinātu šķīvīšu mešanas iekārtu. Bez tam šķīvīši nelido kaut kā, bet gan imitē medījamo dzīvnieku kustību trajektoriju. Tāpēc var izvēlēties, ko grib medīt – zosis, pīles vai arī zaķi. Savukārt pats šķīvītis izgatavots no dolomīta miltiem un bitumena. Tāpēc pat viskaismīgākajiem dzīvnieku pasaules aizstāvjiem pret šādu nodarbi iebildumiem nevajadzētu būt.

Var arī iziet visu mērķu sēriju. A.Galeckis norāda, ka ar to parasti nodarbojas profesionāli sportisti, bez tam šaušanas sports Latvijā esot attīstīts augstā līmenī. “Ja no 100 punktiem nespēj sašaut 94 līdz 98, tad sacensībās nav ko rādīties,” viņš apgalvo. Salīdzinājumam – jaunajam medniekam, lai viņš noliktu eksāmenu, ir jāsašauj tikai 40 punkti. A.Galeckis gan nosmej, ka dažs labs arī to nespējot.
Šautuvē mēdz iegriezties arī kompānijas, kuras vēlas izklaidēties. “Tas arī nav nekas slikts. Tikai jārēķinās, ka tas tiešām ir plezīrs, kur nopietnas atziņas par šaušanas sportu gūt nevar. Parasti šāvēju pārējie draugi ķircina, komentē viņa precizitāti, tā kā par kaut kādu koncentrēšanos nevar būt ne runas. Bet, ja tiešām kāds grib saprast un izjust, kas tā tāda šaušana ir, iesaku braukt vienam pašam,” piebilda A.Galeckis.
Sabiedrībā valda stereotips, ka šaušana ir aristokrātiska nodarbe, tāpēc arī ļoti dārga. A.Galeckis to noliedz. “Aptuveni 20 latu izmaksā trīs sērijas, kas ir 75 lādiņi. Ar prātu tos izlietojot, cilvēks ir aizņemts vairākas stundas. Protams, var jau lielā steigā tos izšaut pārdesmit minūtēs, bet tad šaušanai nav nekādas jēgas. Šaut vajag bez steigas. Ja neiznāk, atelpas brīžos var pavērot, kā rīkojas citi, paprasīt kādu padomu. Bez stresa. Jo šaušana arī ir atpūta,” piebilda šautuves saimnieks.