Pat ezītim skaidrs, ka ar rokām vien strādājot, lauksaimniecībā neko vairs nevar panākt. Ja grib ražot tirgum, vajadzīga tehnika. Gandrīz katrā rajonā darbojas kāds dīleris, kas piedāvā traktorus, piekabes un daždažādas lauku apstrādes ierīces. Zemnieki bieži vien mēro daudzus kilometrus, lai noskaidrotu, vai citur nav iespējams atrast kaut ko darbam piemērotāku, kvalitatīvāku un lētāku. Tieši šādā nolūkā uz Naudīti Dobeles rajonā nesen devās četri Rucavas lauksaimnieki.

Nevarot uzticēties

Zemnieku saimniecības “Šēferi” īpašnieks Andis Timbra pastāstīja, ka lauksaimniecības tehniku iegādāties ir visai sarežģīts uzdevums. Tūlīt pēc Atmodas to izdarīt bijis vienkāršāk, jo tad piedāvājums vēl nav izvērties tik plašs. Viņam mājās uzticami kalpojot 1999.gadā Itālijā ražots traktors, kas nostrādājis 5000 motostundas, bet joprojām darbojoties kā Šveices pulkstenis. Tagad tik izturīgu un ilglaicīgu vilcēju atrast esot tikpat kā neiespējami.

Regulāri apmeklējot lauksaimniecības mašīnu tirdzniecības vietas un interesējoties par šīm lietām, rucavnieks daudzkārt bijis spiests secināt, ka pēdējos gados Latvijas un citu Baltijas valstu tirgus tiek apgādāts ar mazāk kvalitatīvu un drošu tehniku nekā rietumvalstīs. Andis pat izteica aizdomas, ka uz Austrumeiropu tiek sūtīts tas, kas pašiem neder. Tomēr cenas kļuvušas pat ļoti augstas. Tāpēc arī vajagot apbraukāt neskaitāmas tirdzniecības vietas, lai izvēlētos noderīgu un maka biezumam atbilstošu ierīci.

Piedāvā Vācijā ražotus traktorus

Dobeles rajona Naudīti, kur saimniecībā “Lielodiņi” darbojas jaunas un lietotas lauksaimniecības tehnikas firma “Ojārs Āva un D”, Andis vienreiz jau apmeklējis agrā pavasarī, kad vēl zemi vietām klājis sniegs. Viņam šķietot, ka toreiz tehnikas piedāvājums bijis lielāks. Iespējams, daļa vasarā izpirkta, jo zemnieki gatavojās rudens aršanai un sējai.

No citiem tehnikas izplatītājiem šī firma atšķiroties ar to, ka sadarbojas ar vāciešiem, kas ražo dažādas jaudas “Fenot” traktorus un “Pottinger” lopbarības sagatavošanas agregātus, kas Latvijas apstākļiem un saimniecībām gan esot pārāk jaudīgi. Uzņēmumam pieder arī mehāniskās darbnīcas, kur iespējams veikt tehnisko apkopi un remontu. “Šēferu” saimnieks vērtēja, ka izvēles iespējas Naudītē, viņaprāt, ir plašas. Patīkot arī tas, ka ir iespējams iesēsties traktora kabīnē, ka nav liegts to iedarbināt un pabraukāt pa pagalmu. “Tikai tad var pa īstam novērtēt, ar ko ir darīšana. Es nespēju iegādāties traktoru, to neaptaustījis, nepamēģinājis, kā tas klausa stūrei. Tos ciparus pavaddokumentos taču var sarakstīt, kādi vien ienāk prātā,” viņš teica.

Līdzīgu viedokli, iepazinuši piedāvājumu, pauda arī palaipnieks Aivars Pērkons, ko kolēģi raksturoja kā pieredzējušu saimnieku, zinošu traktoristu un kārtīgu zemes īpašnieku, bernātnieks Arturs Eglītis, kuram zemnieku saimniecību vada dēls, un Inesis Stadgalis, kurš prasmīgi apsaimnieko savu mežu.

Atgriežoties mājās, četrotne atzina, ka ikviens šāds izbrauciens paplašina redzesloku un kompetenci tehnikas lietās. Tas nekas, ka, iegādājoties lietotu tehniku, nav iespējams pretendēt uz valsts atbalstu un Eiropas Savienības subsīdijām, ko piešķir tiem, kas iegādājas jaunus vilcējus un agregātus. Šī nauda tik un tā tiekot atdota bankai par kredīta procentiem.

Pēteris Jaunzems,
“Kurzemes Vārds”

Rucavnieki Naudītē. Tur tirgoto tehniku bija iespējams iepazīt diezgan vispusīgi.