Ē. Dzintars vienā no piemājas bērziem ieurbis pirms aptuveni nedēļas, lai gan viņa kundzei šķiet, ka sulas ”Galdniekos” šopavasar traukos plūst jau ilgāku laiku – tās tiek vestas uz Liepāju bērniem un mazbērniem, un viņu kolēģiem. ”Bērzu sulas latviešiem vienmēr ir bijušas, arī šeit, mūsu mājās,” saka A. Dzintare.

”Sulas tek kā no kura bērza. No šī bērza tek tā normāli, mērenā tempā. Citā, lai gan gandrīz blakus, netek nemaz un nevienu gadu. Ir mums viens tāds bērzs ārpus sētas, kur tek kā no pumpja katru gadu, bet šogad tajā nemaz neurbām,” stāsta Ē. Dzintars.

Sulas dzeršanai tiek salietas A. Dzintares mantotajos akmens traukos. ”Kad biju maza meitene, tajā zaļajā krūzē cauri vien ziemā stāvēja kumelīšu tēja,” viņa piebilst. ”Pavasarī krūzei ir sulu laiks, kur tā skaisti dekoratīvi ieliet,” smaidot saka A. Dzintare.

”Kamēr svaigas, tikmēr mēs sulas dzeram, cik varam. Bet, kad sapilda un saliek krājumos, nemaz jau pēcāk tā negrib, apnīk jau! Un garšo – kā kurā pudelē. Jālej ārā,” norāda Ē. Dzintars.

Taču saskābušajai un nedaudz ierūgušajai sulai ”Galdnieku” saimnieki atraduši ļoti praktisku pielietojumu. Proti, izmanto laistīšanai un pabarošanai košumkrūmiem un augiem, kuriem vajadzīga skāba augsne, piemēram, rododendriem. Tūlīt šim mērķim tiks izmantotas pērnās sulas.

”Kādreiz, kad pļāva un vāca sienu uz lauka, tad bērzu sulas izmantoja kā atspirdzinošu dzērienu,” atminas Ē. Dzintars. Taču, lai pie tāda tiktu, nemaz tik vienkārši nebija: sulas vajadzēja iepildīt stikla pudelēs, nedaudz pielikt cukuru, aiztapot un nolikt tumšā vietā un vēsumā.

Ne vienmēr viss sanācis veiksmīgi – daudzām pudelēm ar gardo un putojošo brūvējumu korķi dzēriena rūgšanas dēļ vienkārši sprāguši ārā. ”Mani tēva radi bērzu sulas salēja pudelēs un raka zemē, lai ilgāk uzglabātu,” piebilst Ē. Dzintars.

”Galdnieku” saimnieks atminas, ka reiz viņu mājās pavasarī ciemojies kāds ārzemnieks un bijis ļoti pārsteigts par to, ka no koka iegūst sulu. ”Jums no koka tek sula? Un jūs to dzerat? Pirmo reizi redzu un dzirdu!” tik ļoti pārsteigts bijis ciemiņš par šo latvisko un tikai Latvijā raksturīgo tradīciju.

UZZIŅAI

Ja bērzu sulas iegūst no bērziem mežā

• Atļauts iegūt sulas, veicot bērzā vienu urbumu.
• Aizliegts veikt sulu urbšanu īpaši aizsargājamās dabas teritorijās (atzīmētas ar informatīvo zīmi ”Ozollapa”).
• Atļauts urbt kokā ne augstāk par 50 cm no zemes, un koka diametram urbšanas vietā jābūt lielākam par 40 cm.
• Atļauts urbt ar urbi, kas nav resnāks par 6–8 mm.
• Aizliegts veidot urbumu dziļāku par 5 cm.
• Aizliegts notēst mizu līdz kambijam.

Arī pēc ieurbšanas vajadzētu izturēties atbildīgi, proti, regulāri jāapseko ieurbtais koks, lai izvairītos no situācijas, ka sula līst pāri trauka malām. Dzīvīgā bērzā šaurs un sekls urbums nav jāaiztaisa ar tapām, jo tapa ir svešķermenis koka audos. Koks diezgan labi prot pats aizaudzēt savas brūces, un tapa vajadzīga vien lielu caurumu gadījumos, lai kokā neiekļūtu sēņu sporas un infekcijas. Nākamajā gadā urbšanai ieteicams izvēlēties to pašu koku.

Avots: ”Latvijas Valsts meži”

Sulas un veselība

• Bērzu un kļavu sulā ir aptuveni 90 procenti dzīvā koku ūdens un cukuri.
• Litrā bērzu sulas cukurs ir aptuveni 7 grami jeb tējkarote ar kaudzi.
• Koku sulās ir arī mangāns, cinks, kalcijs, magnijs, dzelzs, fosfors, kālijs, fermenti, fitoncīdi un citas vērtīgas vielas.
• Taču, ja sulas dzer par daudz, var veidoties tūska un no organisma izskaloties minerālvielas!
• Ja tu lieto zāles un tev ir hroniskas slimības, konsultējies ar savu ārstu par sulu dzeršanu un to iedarbību uz organismu.

Avots: maniveselibasdati.lv