Kovidam turējās pretī, bet punktu pielika avārija

Līga kopā ar savu ģimeni pirms vairākiem gadiem vasarā Rucavas centrā izveidoja savu rokdarbu veikaliņu, kuru laika gaitā gan vietējie, gan tūristi iecienījā kā vietu, kur iegādāties dāvanas un smukumlietas savam un citu priekam.

Te bija viņas radošā pasaule, uz vietas pati arī adīja, tamborēja un šuva, aprunājās ar ienācējiem, tūristiem pastāstīja par Rucavu. Šo vietu viņa nokristīja par “Ligati” – vietas nosaukums radies no viņas vārda un uzvārda.

“Ligate” kļuva par Rucavas sirdi brīdī, kad Līga te sāka piedāvāt padzert kafiju un tēju. Drīz vien sortimentā nonāca arī viņas pašas ceptās mājas kūkas un tortes, kā arī sukādes.

Pamazām “Ligate” izauga par iecienītu kafejnīcu ar plašu maltīšu piedāvājumu, te satikās rucavnieki un tūristi. Kafejnīcā notika muzikālie un kino vakari.

Reiz intervijā Līga atzina, ka kafejnīcas telpās arī šo gadu laikā uzauguši visi trīs bērni – te viņi pavadījuši laiku pēc skolas, izmācījušies vai palīdzējuši mammai darbos.

Tālākos kafejnīcas plānus visādi centās koriģēt situācija ar Covid-19 – dažādi pulcēšanās ierobežojumi, strikti noteikumi ēdinātājiem un tūrisma aktivitāšu aprites samazinājums. Līga, ģimenes un vietējo atbalstīta, šo laiku izturēja, cerot, ka visa dzīve ievirzīsies atpakaļ normālās sliedēs.

Taču kafejnīcas darbībai punktu pielika šī gada 15. februāra notikums – kafejnīcas ēkā ietriecās auto, pamatīgi izpostot kafejnīcai iznomātās telpas.

Kādu laiku Līgas ģimenes aktivitātes rucavnieku dzīvē bija pierimušas, līdz šī gada pavasarī un vasarā “Māju kafejnīcu dienu” noskaņās ļaudis vairāk uzzināja par “Ketverču” sētu, kur notiek pasākumi un tiek arī pasniegts garšīgs ēdiens.

“Vai tā ir tā pati Līga, kurai bija kafejnīca Rucavā?” portālam jautāja Dienvidkurzemes novada iedzīvotāji, kuri iepriekš Rucavā bija viesojušies viņas radošajā valstībā. “Esam, esam tie paši!” smaidot apstiprina Līga. “Viss, kas notiek, notiek uz labu!” viņa uzsver.

Taču Līga atzīst, ka saimniekošana “Ketverčos” nav turpinājums kafejnīcas darbībai. “Pilnīgi un noteikti ne. Viss notika tā – manam vīram un viņa vecākiem ir liela saimniecība, bet pienāk laiks, kad veselība nospēlē lielāku lomu. Meklējām māju, kur būtu zeme pie mājas, kur var dzīvot un saimniekot uz vietas. Lai var darboties, izejot pa savas mājas durvīm, nevis visu laiku braukājot kur citur, uz saimniecību,” viņa stāsta. Tas jau noticis pagājušajā gadā.

Līdz šim ģimene dzīvojusi Rucavas centrā Līvānu tipa mājā. “Galvenais nosacījums bija, lai tur var būt siltumnīca, kur audzēt dārzeņus un puķes vēl tobrīd mūsu kafejnīcai. Ar visu kovidu un avāriju tās darbība izbeidzās.

Pavasarī, kad sākām darboties savās jaunajās mājās, likās, ka neko vairāk mums arī nevajag darīt. Mums ir saimniecība, kur visu darīt pašiem sev.

Daudzi tā tagad dara – kaut ko izaudzē, kaut ko pārdod,” viņa stāsta.

Pērnruden iegādājusies arī materiālus puķu audzēšanai, kuras bija plānojusi ne vien “Ligates” dekorēšanā, bet arī audzēt un tirgot.

Jau pērn pavasarī pamazām ģimenē pieņēmuši lēmumu, ka veselības dēļ piena lauksaimniecībai metīs mieru. Tagad, rudenim iesākoties, ganāmpulka Atēm vairs nav, vīrs palicis tikai pie graudkopības.

Kafejnīcu ikdienā vairs ne

“Ketverči” atrodas Rucavas vienā no galvenajiem ciemiem – Bajāriņciemā. Jokojot rucavnieki mēdz to arī saukt par vienu no galvenajām Rucavas pavalstīm, bet vienkāršākā valodā – par dižo ciemu.

“Ketverču” nosaukumā jūtams kaut kas no poļu un lietuviešu valodas pieskaņas. Līga apstiprina, ka, no lietuviešu valodas tulkojot, mājas nosaukums ir saistīts ar ciparu “četri” vai kārtas skaitli “ceturtais”. Tulkotājs piedāvā vēl arī tulkot atvasinājumu “ketvirč”, kas nozīmē “ceturksnis”.

Līga atzīst, ka mājas nosaukuma izcelsmi vēl sīkāk nav pētījusi, taču, iespējams, līdz ar visām jau aizsāktajām un plānotajām pētniecības aktivitātēm, arī līdz mājas vēsturei nonāks. “Tikai zinu to, ka pirmskara kartē mājas nosaukums ir “Ketvertnieki”,” viņa piebilst.

“Fiziskā darba ziņā šogad pašiem savā saimniecībā ir daudz jāstrādā, jo viss ir jāiekopj un jāiekārto, bet vienlaikus dzīvošana šeit ir viens liels atvaļinājums, ir daudz eksperimentu, tostarp virtuvē,”

izmainīto ikdienas ritmu raksturo Līga. Tapuši visādi jauni konservējumi un citi gardumi. Bet pagaidām pašu vajadzībām.

Lai arī Līga no ēst gatavošanas un citām ar kafejnīcu sasaistītām lietām nav atteikusies un kopā ar ģimeni augustā pie sevis uzņēma “Māju kafejnīcu dienās”, cienājot ar gardumiem, kas tapuši lielajā dārza pavardā, saimniece atzīst, ka ikdienā vairs ēdināšanas biznesā nav plānojusi strādāt.

“Uz pasākumu laiku – jā. Bet, ja vēlamies vispār to tā, tad mums jāuzbūvē liela lauku virtuve.” Vairāk koncentrējoties uz to, ka gatavo paši sev, tik daudz uzsvaru vairs neliekot uz viesmīlību.

Kovida laikā Līga aizsāka laivošanas maršrutu izveidi pa Sventājas upes lokiem. Ar domubiedriem nodibināja biedrību “Luksnātāji” ar mērķi pētīt upmalu, pašu upi un ciemu, veidojot tūrisma maršrutus ar laivu.

Šogad no laivošanas paņemta pauze, jo Līgas vīrs, kas šajā aktivitātē ir lielākais palīgs, salauzis kāju. “Bet šajā ziņā viss turpināsies – viss sakārtosies, kā vajag,” teic Līga.

Kaimiņu būšana lauku atmosfērā

Pirms pāris gadiem uz Bajāriņciemu Rucavā pārcēlās dzīvot pazīstamā Miemju ģimene – Zigmārs un Dace ar saviem trim bērniem. Tad viņiem pievienojušies ģimenes draugi Ates ar saviem trim bērniem.

“Atnācām dzīvot divas jaunas ģimenes ar trim bērniem katra. Tā par 80 procentiem palielinājām iedzīvotāju skaitu Bajāriņciemā,” smejoties teic Līga.

Kaimiņi ir atsaucīgi un ieinteresēti kaut ko darīt vairāk, lai pašiem būtu jaukāka un interesantāka dzīvošana, kā arī savu artavu dotu ne vien ciema, bet arī Rucavas aktivitāšu veicināšanā.

Turpat kaimiņos Ozolu ģimenei ir bajāru rija un lauku sēta, citi kaimiņi atkal pieprot un saglabā kādu senču gudrību un amatu prasmes, tostarp Rucavai raksturīgās, kuras var un grib parādīt citiem.

Piemēram, sētas pasākumu sezonas noslēguma pasākumā – apkūlībās – Imants Pričins un Aleksandra Maksakova atdzīvinājuši zirņu vētīšanu jeb šķirošanu un tīrīšanu. Līgas ģimenei toties ir pieredze ēdināšanā. “Cits citu uzmundrina un iedrošina,” teic “Ketverču” saimniece.

“Tā kopā ar kaimiņiem un patiesībā pēc viņu iniciatīvas pie mums tapa “Ketverču” sēta. Tas ir mūsu pagalmā, kur ir šķūnis, siena kaudze – kā īstā lauku sētā. Turpat tālāk arī mēslu čupa apskatāma, ir truši un vistas. Tas nav kā tūrisma piedāvājumos apskatīt lauku dzīvi un sētu, tas nozīmē reāli būt lauku sētā, izbaudīt to lauku atmosfēru,” viņa skaidro.

Bajāriņciema kaimiņu kopīgā darbošanās “Ketverčos”, rīkojot pasākumus galvenokārt pašu priekam un pie reizes tos piedāvājot izbaudīt arī citiem, šo kaimiņu būšanu lauku dzīves un svinību stilā, nav tendēta uz peļņu.

“Tikai, lai pašiem interesantāk, kā arī rūpējoties par ciema kopējo attīstību, iedotu ciemam savu dvesmu, iekustinātu dzīvi te,” viņa piebilst. “Gribam popularizēt lauku dzīvi tikai iztēlē, ļaut citiem piedzīvot to ar izklaidēm.”

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikāciju saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.