Ko darīt ar pieklīdušu zirgu?
"Kurzemes Vārds"
“Aizputes novada Lažas pagasta mežos atrasts zirgs. Tas nav joks! Meklējam īpašnieku!” pagājušajā nedēļā sociālajos tīklos un Aizputes novada domes mājaslapā ievietotais ziņojums aicināja dzīvnieka saimniekus vērsties pie Lažas pagasta pārvaldnieka Andra Petrovica, kurš atradumam sagādājis drošas pagaidu mājas.
“Īstie saimnieki tā arī nav pieteikušies, ar Pašvaldības policijas palīdzību pārliecinājāmies, ka dzīvnieks nav čipēts, tāpēc īpašniekus sameklēt īsti nav iespējams. Zirdziņš mitinās Lažas pagasta “Graudiņos” pie Valijas Cilkes, kur viens zirgs jau ir. Ja reiz neviens nepieteiksies, tās arī turpmāk būs dzīvnieka mājas,” laikrakstam stāsta A. Petrovics. Atradumu pavisam nejauši atklājis ornitologs Jānis Jansons, kurš devies mežā pētīt mazā ērgļa ligzdas. “Nolaidis acis lejā, trīs metru attālumā pamanīja, ka stāv zirgs. Bijis ļoti izbrīnīts, tāpēc informēja mani,” paskaidro A. Petrovics. Dzīvnieks bijis drošs un nācis klāt, bet tiklīdz glābēji gribējuši aplikt siksnu, mucis prom. “Tad mēs ar vietējiem vīriem aplencām viņu un beigās jau izdevās sadabūt rokā,” saka A. Petrovics. Pagasta pārvaldnieks gan ir izbrīnīts par to, ka kumeļu neviens nemeklē, un pieļauj domu, ka varbūt cilvēki viņu vienkārši bezatbildīgi palaiduši brīvībā, kad neesot bijis vajadzīgs.
Valija Cilke, kura uzņēmusies rūpes par dzīvnieku, stāsta, ka pirmajā brīdī nebija sajūsmā par domu, ka jāpieņem jauns iemītnieks, jo apzinās, ka zirgs prasa lielu darbu un nozīmē papildu tēriņus, tomēr ar laiku ķēvīti iepazinuši un nu izlēmuši, ja divu mēnešu laikā saimnieks nepieteiksies, kārtos visus papīrus un dzīvnieku paturēs. “Arī, ja pieteiksies, likšu, lai pierāda, ka tā ir viņu ķēve. Ļoti interesanti, kā viņi to varēs izdarīt, ja nav neviena papīra un čipa. Vispār šis tāds interesants gadījums – mēs īsti nevaram saprast, vai tas ir ponijs, vai zirgs, jo ļoti maza auguma. Galva liela, aste gara, bet rumpītis maziņš. Var jau būt, ka tik mazs, jo pirmajos dzīves mēnešos bija badināts, atstāts bez mātes piena. Arī tagad, kad atveda no meža, bija ļoti savārdzis, muguriņa bija palikusi spica no bada. Ornitologs bija pamanījis, ka ēda bērzu zarus, ozola zarus. Nagi bija kritiskā stāvoklī. Vecumu arī precīzi nevaram noteikt, ja zirgs, tad varētu būt aptuveni gadu vecs, bet, pēc zobiem spriežot, ir vecāks. Jāgaida, lai dzīvnieks atkopjas, un tad varēsim saprast ko vairāk,” stāsta V. Cilke. Skumjākais ir tas, ka ķēve lielākoties uzturējusies vienā vietā, par to liecināja vecas mēslu čupiņas – it kā tur gaidījusi kādu, kas ieradīsies pakaļ. V. Cilkei aizdomīgi šķiet arī tas, ka zirgs atradies tik dziļi mežā iekšā – 10 kilometri no katra ceļa.
Valijas mazmeita atradumu nosaukusi par Melno pērli un priecājas, ka nu jau Pērlīte jūtas labāk, ļoti daudz ēd, vēders palicis apaļš kā bumba, arī sāli esot ļoti gribējusi – to tad ik pa laikam iedodot, lai atkopjas. “Tagad mēs zirgu esam iemīļojuši un gribam paturēt sev. Vienīgi mūsu otram zirgam, ķēvītei, šis jaunulis nepatīk. Greizsirdīga,” smaida saimniece, “bet gadījumā, ja saimnieki atrodas, lai gatavo maciņu, jo būs jāsedz pilnīgi visi tēriņi – sākot ar sodu par nereģistrētu kumeļu, dokumentu nokārtošanu, zirga apkopi, kalēja pakalpojumiem, zālēm, un pašvaldībai visu par zirga pārvešanu un pārējo. Dārgs viņam tas prieks būs, ja varēs pierādīt!”