Vakar braucienā uz Rucavas pagastu ar pašvaldības vadītāju Aivaru Priedolu priekšgalā bija devušies vairāki desmiti Grobiņas pagasta zemnieku, uzņēmēju, dažādu nozaru speciālistu. Viesmīlīgie mājinieki neslēpa sveci zem pūra, bet ciemiņiem izrādīja visu, ar ko jūtas bagāti un ievērojami. Tika apmeklētas gan sakoptās lauku sētas, gan pavasara plaukumā pārsteidzoši gleznainais Muižas kalns, gan dāņu uzņēmumam piederošās upeņu plantācijas, gan ienesīgais Nīcas kūdras purvs, kur vietējā zemniece Vītola prāvās platībās audzē lielogu dzērvenes.

Šī bija grobiņnieku atbildes vizīte, jo rucavnieki Grobiņas pagasta ievērības cienīgākos objektus jau apskatīja pērnruden, pastāstīja šīs tikšanās organizatore, Rucavas Saieta nama vadītāja Valda Stadgale. Kaut gan abi atrodas Lejaskurzemē, pagasts no pagasta būtiski atšķiras. Rucava aizņem prāvu teritoriju, kurā esošie apskates objekti nemitīgi jātur sakopti, jo tūrisma plūsma šeit ir liela. Tāpat modri jāuzrauga jūrmala, lai to nevīžas nepiemēslotu un neizbraukātu.

Ciemiņi savām acīm varēja pārliecināties, ka tas nav tik vienkārši izdarāms. Lai retu koku parkam līdzīgais Muižas kalns neatgādinātu džungļus, tas šopavasar tiekot appļauts jau ceturto reizi. Arī lauku sētu uzturēšana prasa daudz darba. Tāpēc viesu cieņu un apbrīnu izpelnījās Margrieta Aigare, kas kopā ar dzīvesdraugu, neņemot vērā sāpošās kājas un 85 gadu nastu, nenogurdama visos gadalaikos uztur sapostas Straumju mājas. “Turklāt viņa ir čakla rokdarbniece,” teica V.Stadgale. Viņa pastāstīja, ka saviem bērniem un mazbērniem Margrieta Aigare izgatavojusi un sadāvinājusi 27 izrakstītus dīvāna spilventiņus.

Grobiņas pagasta lauku attīstības speciāliste Anna Viņķele sacīja, ka vispusīgu ieskatu pagasta vēsturē un mūsdienu dzīves norisēs grobiņniekiem sniedzis pašvaldības vadītāja Viktora Čamana, kā arī pedagoga Ģedimina Salmiņa raitais stāstījums. Viņi runājuši ne tikai par to, ar ko rucavnieki lepojas, bet arī atklājuši samezglojumus, kurus gadu gaitā nācies šķetināt kā šodien saimniekojošajiem lauksaimniekiem un piekrastes zvejniekiem, tā arī viņu neatlaidīgajiem priekštečiem.

Bet A.Priedolu uz pārdomām vedinājusi perfekto upeņu stādījumu apskate. Lai divritenis nebūtu jāizgudro vēlreiz, tur tiešām varot pamācīties, ar kādiem paņēmieniem un tehniku mūsdienās jāstrādā lauksaimniecībā. Viņš tikai vēlētos, kaut ogulāju plantācija piederētu mūsu pašu bāleliņiem.

Braucienā pa pagastu viesus pavadīja pašvaldības vadītāja vietnieks Jānis Bārdulis. “Kurzemes Vārdam” viņš teica, ka ikvienā apvidū esot iespējams atrast savas odziņas un viņa pienākums esot tās izrādīt. Ja Grobiņas pagasts var lepoties ar prāvu iedzīvotāju pulku un rosīgu uzņēmējdarbību, tad rucavnieku prioritāte esot dabas skaistums. Patiesi, daži grobiņnieki, kam Lietuvai tuvīno pierobežas pagastu līdz šim nebija palaimējies skatīt, pārsteigti vēroja Sventājas ieleju, ko atzina par ne mazāk jauku kā Krimulda vai Turaida.

Pēteris Jaunzems,
“Kurzemes Vārds”

Pedagogs un pagasta vēstures zinātājs Ģedimins Salmiņš par Rucavu stāsta tik aizraujoši, ka klausītāji vēlējās viņu iztaujāt vēl un vēl.