Nobaudīt plēves siltumnīcās steidzinātu zemeņu saldumu šīs nedēļas sākumā liepājniekiem un pilsētas viesiem Pētertirgū piedāvāja gan Medzes pagasta zemnieku saimniecības “Zirņi” īpašniece Irita Gaubija, gan Aivars un Gunta Skudrovski no Gaviezes pagasta “Mežmaļiem”, gan Anita Aina Galviņa un viņas dēls Guntis Egliņš no Sakas novada “Dārzniekiem”, kā arī Ivars un Gunta Rozenbahi no Saldus rajona Nīgrandes “Čibām” un vēl citi lauksaimnieki.

Zem klajas debess vairs neaudzē

Kaut gan tirgošanās ritēja diezgan raiti, steidzināto zemeņu audzētāji sūrojās, ka ne visi pircēji viņiem uzticas. Netrūkstot tādu, kas audzētājus nosauc par nožēlojamiem pārpircējiem, jo apšaubot, ka Latvijas apstākļos maija beigās ir iespējams iegūt zemeņu ražu.

“Tādas runas ir sāpīgi klausīties, jo salnu apdraudētajos pavasaros iegūt agrās zemenes patiešām nav viegli. Zemeņu audzēšana vispār ir darbietilpīga lieta. Ļoti lieli pūliņi un zināšanas ir jāiegulda,” ar asarām acīs sacīja Anita Aina Galviņa. Sakas novada Rīvas meža masīvu ielenktajos “Dārzniekos” agro ogu audzēšanai, nežēlojot spēkus, pievērsušies viņas dēli Guntis, Ingus un Uldis Egliņi.

Māti atstājot tirgoties ar ogām, ceļveža pienākumus Rīvā uzņēmās pildīt vecākais dēls Guntis. Ar zemeņu audzēšanu brāļi nodarbojas kopš 1992.gada, bet ar ogu steidzināšanu pamatīgi  aizrāvušies pirms četriem gadiem, kad uzcēluši pirmo siltumnīcu. Tagad zemenes zem klajas debess “Dārzniekos” vispār vairs neaudzē.

Zemeņu kopēji atteikušies no daudzajām šķirnēm, atstājot tikai dažas, starp kurām noteicošā vieta ierādīta “Zefīram”. Tā esot lieliska  deserta ogu šķirne, kas dod gan saldas, gan sulīgas un prāvas ogas. Dažas sasniedzot pat 60 gramu svara. Šādas milzenes Guntis dēvē par arbūziem, jo vienā paņēmienā mutē tās neesot ieliekamas. Nedaudz audzējot arī “Induka” šķirnes ogas.

Lai vērstos pret zemeņu kaitēkļiem, kuru apkārtnes mežos netrūkst, liekot lietā tautā atzītus līdzekļus. Taču neiztiekot arī bez ķimikālijām.

Sezona ilgst teju divus mēnešus

Raža esot atkarīga no tā, kāds kurā gadā ir pavasaris un cik tas bagāts ar sauli. Protams, lielākus vai mazākus zaudējumus vienmēr rada salnas. Ja gaiss atdziest līdz mīnus septiņiem grādiem zem nulles, kā Sakas novadā viengad bijis, uz peļņu neesot ko cerēt. Taču ar mīnus četriem grādiem audzētāji Rīvā esot iemācījušies tikt galā. “Mums šajā ziņā ir savi noslēpumi,” teica Guntis. Kaut gan pirmās ogas šogad izdevies iegūt divas dienas vēlāk nekā pērn, šī sezona vismaz līdz šim uzskatāma par izdevušos. 

Ja laika apstākļi ir puslīdz normāli, no viena kvadrātmetra varot novākt sešus līdz septiņus kilogramus sulīgo ogu. Tās tiekot lasītas agri no rīta, pirms došanās uz tirgu, lai saglabātu svaigumu, smaržu un tādējādi atšķirtos no turpat, blakus, piedāvātajām importa ogām, kas izskatās kā nolakotas.

“Dārzniekos” viss esot izdarīts ar tādu aprēķinu, lai ogu ievākšanas sezona nebūtu pārāk īsa un ilgtu no pusotra līdz diviem mēnešiem. Kad beidz ražot siltumnīcās iestādītie zemeņu ceri, ogas sāk dot zem agrotīkla paslēptais stādījums.

Vajadzēs konkurēt ar māsu

Trīs gadu laikā gūto panākumu spārnoti, brāļi apņēmušies nākamgad siltumnīcu platības divkāršot. Ir jāpaplašinās, jo citu darbu laukos jauniem cilvēkiem diemžēl atrast nav iespējams, arī uz Īriju visi aizbraukt nevar, kādam jāaprūpē pašmāju zeme, prātīgi paskaidroja Ingus un Uldis.

Jauno siltumnīcu būve jau notiek. Tās būšot prāvākas par esošajām. Pēc celtniecības darbu pabeigšanas siltumnīcas aizņemšot 2000 kvadrātmetru lielu platību. Lai jau pirmajā pavasarī pēc būvdarbu pabeigšanas varētu iegūt ražu, siltumnīcas tiek celtas virsū jau iekoptiem un raženi ziedošiem stādījumiem.

 Guntis pastāstīja, ka Egliņiem dārzniekošana ir asinīs, jo ar to  savulaik, dzīvojot Grobiņā, nodarbojusies arī vecmāmiņa Lavīze. Bet tagad vārda vistiešākajā nozīmē agro zemeņu audzēšanai pievērsusies visa dzimta. Ar to pašu aizrāvusies māsa Baiba, kura ir precējusies un dzīvo Nīkrācē, kā arī brālis Dainis ar kundzi Ventspils rajona Jūrkalnē. Šis gads būšot pirmais, kad ar Baibu pat iznāks konkurēt, jo arī viņa ražu nolēmusi realizēt Pētertirgū. “Varbūt  stāvēsim blakus aiz letes,” pasmaidīja Guntis.

Pieredzi uzkrāj nemanot

Sākumā Guntis pat braucis uz Angliju, lai pavērotu, kā lauksaimnieki darbojas tur, taču piedzīvojis vilšanos, jo neko īpašu neesot izdevies uzzināt. Pieredze uzkrājusies nemanot. Ne jau viss “Dārzniekos” ritējis gludi.

Pirmajā ogu steidzināšanas gadā sekojuši Rīgas apkārtnē strādājošo kolēģu pieredzei un zemeņu audzēšanai siltumnīcās ierīkojuši virs zemes paceltas lecektis. Kaut gan šāda iecere bija prasījusi ieguldīt diezgan prāvus līdzekļus, no tās jau nākamajā pavasarī atteikušies, jo lecektīs audzētās zemenes ātrāk izkalst. Lai tas nenotiktu, ceri nemitīgi jālaista – arī ar pilienveida laistīšanu, kāda šobrīd ierīkota siltumnīcās, nepietiekot. Salaistītā zeme esot smaga un koka konstrukcijas to nespēj noturēt.

Guntis domā, ka rīdzinieku paņēmiens ir pielietojams, ja lecektis būvē no betona un dzelzs. Taču tik lielas investīcijas ieguldīt ražošanā vismaz pagaidām nevarot, jo viņi nesaņem subsīdijas. Tās pienākas tikai tiem, kas zemenes audzē ļoti lielā platībā. Taču atbalstu sniedz Eiropas Savienības tiešie maksājumi.

“Dārzniekos” uzņēmējdarbību sekmējis arī tas, ka zemnieku saimniecībai pieder mežs un gateris. Gan tēvs Gunārs Egliņš, gan dēli esot apguvuši galdnieka iemaņas. “Ja visi kokmateriāli būtu jāpērk un siltumnīcu būvei jāpieaicina talkā meistari, zemeņu audzēšana nez vai atmaksātos,” sprieda Guntis.

No zemeņu audzēšanas vien ģimene neiztiekot. Māte vasarā aprūpējot gurķus un tomātus, bet Guntis ar tēvu pievērsušies biškopībai, kur cenšas strauji palielināt saimju skaitu. Patlaban to esot aptuveni 30, taču nolemts mēģināt sasniegt simtu. Ņemot vērā faktu, ka visapkārt ir meži, netiekot smādēta ogošana un sēņošana, kas ienesot kādu latu.

Konkurentu sarodas aizvien vairāk

“Katru pavasari, tiklīdz Liepājā uzzied kastaņas un pilsēta izskatās kā uzposta svētkiem, es kopā ar māti ierodos Pētertirgū ar pašaudzētām zemenēm,” sacīja Guntis. Viņš ievērojis, ka konkurence aizvien palielinās, jo daudzos pagastos radušies sekotāji. Tomēr kolēģi savā starpā neķīvējoties, viņus neapmierina tikai tas, ka notiek krāpšanās un par vietējām tiek uzdotas ievestās ogas, ko tirgot atļaujas par pāris latiem kilogramā lētāk. Anglijā un citās ES valstīs vietējai precei tiek izrādīta priekšroka un cenas cenšas uzturēt stabilas, pastāstīja Guntis. To panāk, neielaižot tirgū importa preces, pirms nav realizēts vietējais audzējums.

Šonedēļ Pētertirgū zemenēm cenas turas samērā augstas. Lielās ogas pārdod par septiņiem, mazākas – par pieciem latiem kilogramā. Tirgotāji teica, ka iedzīvotāji tik dārgu kārumu iegādājas nelielā daudzumā, lai palutinātu bērnus vai slimniekus. Tomēr Guntis pieredzējis gadījumus, kad turīgs pircējs iegādājas uzreiz kilogramus sešus, lai pacienātu mājiniekus vai draugus. “Palielinoties maksātspējīgajam vidusslānim, arī lauksaimniekiem, kas audzē agrās ogas un dārzeņus, pavērsies lielākas attīstības iespējas,”  sprieda jaunais un uzņēmīgais zemnieks. 

Pastāvot uzskats, ka cilvēkam gada laikā jāapēd vismaz septiņi kilogrami svaigu zemeņu. To sula palīdz attīrīt organismu no nevēlamiem piesārņojumiem. Guntis apgalvoja, ka viņš un arī brāļi apēd vismaz divtik. Varbūt tāpēc nepietrūkst uzņēmības cīnīties ar neveiksmēm. “Tu vienmēr smaidi. Vēl nekad neesmu redzējis tevi norūpējušos,” nesen Guntim teicis bīskaps Andrejs Brumanis.

Pēteris Jaunzems,
“Kurzemes Vārds”

Zemeņu audzēšanas procesa patīkamākā daļa. Brāļi Egliņi stājušies pie ražas novākšanas.